Talsu hokeja leģenda
Pateicoties Imanta Ziediņa hokeja kaislei, fanātismam, entuziasmam, patriotismam, sirsnībai un nesalaužamam garam, Talsi var lepoties ar šodienas hokeja tradīcijām un savu ledus halli. Cilvēks līdz kaulam hokejā, kas nule Imantam pašam negaidīti vainagojies ar Latvijas Gada balvu sportā par mūža ieguldījumu.
Interesi par sportu un hokeju Imants Ziediņš izjutis jau kopš pašas mazotnes. Izlasītie, sakrātie un iesietie laikraksta Sports numuri devuši iedvesmu, lai izvirzītu sev divus mērķus: pirmais un galvenais — uzbūvēt Talsos mākslīgā ledus halli, otrais — audzināt un trenēt jaunos hokejistus. Kopš tā laika pagājuši jau vairāk nekā 30 gadi.
MĀKSLINIECISKĀ ZĪMĒ
Pārkāpjot Talsu ledus halles slieksnim, apbur īpaša un nedaudz senatnīga hokeja aura. Dodoties uz Imanta kabinetu otrajā stāvā, virs kāpnēm sienu rotā grandioza glezna, kurā Ziediņa sievasmāsa Gunta Mellupa interesantā rakursā — no vārtiem — attēlojusi leģendāro Eriku Lindrosu metam ripu Monreālas Canadiens vārtos. Nav brīnums, ka gleznas oriģināls savulaik nozagts…
Savukārt Ziediņa kabinets atgādina mini hokeja muzeju. Imants izrāda paša ēvelētās hokeja nūjas, pirmatnējās vārtsarga bruņas. Pie sienas slejas viena no saimnieka ripu kolekcijām — tajā ir arī ripas no padomju laika Rīgas Dinamo spēlēm pret Nacionālās hokeja līgas tā laika milžiem Vašingtonas Capitals un Monreālas Canadiens. Blakus karājas senatnīgs Jura Repša (pasu galda kļūdas dēļ pazīstams arī kā Juris Reps) Maskavas Dinamo zilibalts kokvilnas (!) spēles krekls ar paša spēlētāja autogrāfu. “Reiz viens krievu hokejists to ieraudzīja. Piedāvāja 500 eiro par kreklu. Teicu, ka nepārdodu,” stāsta Ziediņš. Arī Imanta kabinetā ir interesanta glezna, kas ir kā laikmeta liecība, kurā redzami Rīgas Dinamo hokejisti cīņas brīdī PSRS čempionātā dzelteni melnās formās. “Tādās viņi kādreiz spēlēja!” ar dzirkstelīti piebilst Imants.
TROFEJAS MAZSVARĪGAS
Kad apsēžamies pie sarunu galda, Imants iededzina divas sveces. Pēc īsa brīža grāmatvede atnes karstu kafiju, lai nenosalstam. Bez virsdrēbēm nav komfortabli. Vēsi. Imants sen pieradis. Ledus laukumā ir nevis ierastie +6 °C, kā citās hallēs, bet ap 3 °C. “Citu pilsētu komandu bērni sūdzas,” piebilst Ziediņš. Rodas jautājums — vai jaunā paaudze maz pazīst īstu hokeju?
Interviju vairākkārt pārtrauc telefona zvani — Imants saņem apsveikumus par gaidāmo Gada balvu sportā.
Kabinetā stāv virkne noputējušu kausu. Acis pamana pievilcīgu Zelta ripas trofeju. Tiesa, jūtams, ka kausiem šeit ir otršķirīga nozīme — it kā daļa no tiem būtu te novietoti, jo citur nav, kur likt. Tam netiešu apstiprinājumu saņemu, kad pēc pāris stundu ilgas sarunas pārceļamies uz halles kafejnīcu.
PIEDĀVĀJUMS NO VENTSPILS
Arī kafejnīcu rotā pievilcīgas hokeja ekspozīcijas — mūsu NHL vīru Artūra Irbes un Raita Ivanāna, kuri šeit viesojušies, ierāmētas bildes ar autogrāfiem, kārtējā vēsturiskā hokeja inventāra kompozīcija un unikāli griesti, kurus grezno NHL komandu logotipi. Tie no attāluma izskatās pēc fotogrāfijām, bet patiesībā ir Imanta jaunākā dēla, Aivara, gleznojumi.
Savulaik, kad Ventspils olimpiskajā centrā atvēra ledus halli, pilsētas mērs Aivars Lembergs izteicis Imantam vilinošu piedāvājumu — veidot pilsētas hokeja dzīvi. “Mani uzaicināja uz domes sēdi. Atsūtīja uz Talsiem pēc manis šoferi ar elegantu auto,” atceras Ziediņš. Viņš mēram paskaidrojis: “Ja es aiziešu no Talsiem, reģionā hokejs apstāsies. Halles durvis aizslēgtu ciet, un ar to viss te beigtos, nevienam citam bez dēla Māra te organizatoriskas intereses nav.” Imants izdarīja izvēli par labu nevis sev — komfortablākiem apstākļiem un finansiālām iespējām, bet — savas kopienas labā. Kas zina — varbūt tālākā nākotnē par vienu no Talsu hokeja tradīciju turpinātājiem kļūst Ziediņa mazdēls Kārlis, kurš jau piecu gadu vecumā samulsinājis tuviniekus ar iniciatīvu veidot savu ledus laukumu un prasījis vectēvam hokeja inventāru, lai varētu draugus noekipēt un uzspēlēt.
Talsu ledus halle ir kā Ziediņa izlolots bērns, kas nemainīgi prasa smalku uzmanību. Kāpēc Imantam to visu vajag? “Aizmirsties ar’ nevar… Man tik žēl to puiku, kas grib spēlēt!” piebilst Imants.
GALVIŅŠ, RAITUMS, ZIEDIŅŠ
Pazīstamākie Talsu hokeja kluba audzēkņi ir Latvijas izlases spēlētāji Guntis Galviņš, Mārtiņš Raitums un Imanta dēls, viens no dvīņiem, Māris Ziediņš. Sieviešu izlasē pasaules čempionātā Latvijas krāsas aizstāvējusi Eva Dinsberga.
“Galviņam bija baigais raksturs. Viņš terorizēja citus, citi — terorizēja viņu. Divus brāļus, kuriem mājās nebija dušas, Galviņš nelaida no treniņa mājās, kamēr viņi nebija nomazgājušies. Tad brāļi mēģināja ātrāk laisties prom no treniņa.”
Dēls — uzbrucējs Māris Ziediņš — Latvijas hokeja izlases sastāvā startējis pasaules čempionātā un 2006. gada Turīnas ziemas olimpiskajās spēlēs. “Saņēmu zvanu no Normunda Sējēja. Teicu, lai viņš zvana Mārim pašam,” atklāj Ziediņš. Dēls aicināts uz Rīgas Dinamo, bet tas sakritis ar laiku, kad Māris nolēmis beigt hokejista karjeru, bijis jau gana daudz pārciestu traumu.
Dvīņubrālis Jānis bija trešais vārtsargs Liepājas metalurgā aiz Edgara Masaļska un Dmitrija Žabotinksa muguras. Imants pārdzīvo, ka treneris Beresņevs dēlam Liepājā nav devis iespēju, pretrunīgi norādot, ka Jānim trūkst pieredzes.
ARĪ PLAŠĀKS PIENESUMS
Tāpat Ziediņa audzēkņi kļuvuši par treneriem. Tukumā, Ventspilī, Rīgā un vēl citur veidojuši hokeja dzīvi — Roberts Grosbergs, Renārs Princis, Aldis Āboliņš, Jānis Svitiņš.
Talsu hokeja klubā patlaban trenējas 60 audzēkņi, ziedu laikos bijis pat simts. Interesanti, ka gados mazākajās bērnu komandās audzēkņi lielākoties ir nevis no Talsu pilsētas, bet no apkārtējām teritorijām — vecāki ved bērnus no Rojas, Dundagas, Upesgrīvas, Jaunpagasta, Ugāles, Stendes. Paši talsinieki priekšroku dod florbolam, kur ir silta zāle un izpaliek klapatas ar ģērbšanos. Savas meistarkomandas Talsiem nav, jo, spēlētājiem izaugot un absolvējot skolu, korekcijas ievieš reālā dzīve — jaunieši izklīst pa pasauli.
Kādreiz Talsos bija hokeja komanda, kas uzvarēja lauku sporta biedrības Vārpa čempionātā, sastāvā cīnoties arī Imantam.
LAZDAS NŪJA
Talsos hokeja spēles notiek jau vairāk nekā 70 gadus. Pirmā Latvijas čempionāta cīņa notikusi uz Talsu ezera 1948. gadā. Sešdesmitajos gados skatītāji laukumam apkārt stāvēja trīs rindās. “Pilsētas centrā pie universālveikala varēja dzirdēt ovācijas, kad talsinieki iemeta vārtus,” atminas Ziediņš un rāda fotogrāfijas.
Septiņu gadu vecumā krusttēva vadībā turpat pirmos soļus uz ledus spēris arī Imants. “Pirmās slidas man uzdāvināja vectēvs — viņš no vācu laikiem bija saglabājis pie slēpju zābakiem pieskrūvējamas slidas. Rokās iedeva Siguldas dekoratīvos spieķīšus ar nagliņām galos, un tā sāku mācīties slidot. Mana pirmā hokeja nūja bija no lazdas, ko nocirtām ezera galā. Ripas bija deficīts — konservu bundžā salikām lupatas, aptinām un spēlējām. Puikas bija priecīgi, ja no vecajiem hokejistiem varēja dabūt kādu ekipējumu. Viens sarunāja cimdus, cits — ceļu sargus, cits — krūšu sargus,” stāsta Ziediņš.
Tolaik sporta stundās vienā reizē slēpots, otrā — slidots. “Tā kā citas izklaides nebija, nedēļas nogales pavadījām uz ledus — kā no rīta aizgājām, tā līdz tumsai. Skatījāmies, kā lielie spēlē, un centāmies atdarināt.”
AUGSTSKOLĀ — JĀLEC…
Piecus gadus vēlāk Ziediņš spēlēja jauniešu komandā, bet vēl pēc trim ziemām — piecpadsmit gadu vecumā — jau arī pie pieaugušajiem. Vēlāk, mācoties Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā, Ziediņš spēlēja republikas čempionātā un trenējās pie Harija Vītoliņa vecākā. Institūtā, lai nokārtotu ieskaiti, bija jālec ūdenī no 10 metru augsta tramplīna. “Ja jums dzīvē gadīsies ekstremāli apstākļi, jums ir jābūt spējīgiem pieņemt lēmumu — tas attīstīs jūsu drosmi,” paskaidrojis pasniedzējs. Augstskolā mācījies kopā ar tagadējo LSPA docentu Jāni Rimbenieku, kuram šogad piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni.
Smaga ceļgala trauma Imantam lika aktīvo hokejista karjeru pārtraukt priekšlaikus. Atgriezies dzimtajos Talsos, sāka strādāt par sporta skolotāju.
MET IZAICINĀJUMU RĪGAI
Sapnis par mākslīgā ledus halli Talsos Ziediņam dzima, mācoties Valsts fiziskās kultūras institūtā. Tolaik Latvijā bija divi mākslīgie ledus laukumi — Rīgas Sporta pils un Daugavas slidotava. Meklēti dažādi iespējamie risinājumi, tostarp Ziediņš augstskolā uzrunājis pasniedzēju un sporta būvju speciālistu Veidi. Lektors Imanta ideju par slidotavu ar mākslīgo ledu ārpus Rīgas vērtējis skeptiski un piesardzīgi: “Tā ir utopija!” Imants atminas pasniedzēja vārdus vēl šodien.
Kandavā Ziediņš Rīgas Dinamo vasaras treniņu bāzē ticies ar leģendāro Viktoru Tihonovu, ticību stiprinājuši piemēri no dzīves. Aizdomāties licis fakts, ka Sverdlovskā bērni paši savām rokām smilšu laukumā bija uzbūvējuši mākslīgo ledu un pāri tam uzcēluši dēļu jumtu.
Imants ne brīdi nav nolaidis rokas — bērnībā, darot smagus lauku darbus, vectēvs Imantu izskolojis: “Iesākts darbs ir jāpabeidz. Citādi tas ir vējā izmests laiks,” atceras Ziediņš. Braucis uz Brocēniem, lai turpinātu smelties zināšanas, kur halles pamati jau bijuši iebetonēti. Mainījusies vadība, un Brocēnos visas iekārtas tikušas pārdotas. “Projektu viņi man negribēja dot, jo uz mākslīgo ledus laukumu savā starpā konkurējām.”
Tolaik uzliets ledus laukums, un Ziediņš sācis vākt vietējos puikas, kuriem bija interese par hokeja spēli. “Izveidojām hokeja pulciņu — savācu puikas turpat no Pionieru ielas un sākām trenēties.” Pēc pusgada Imantu izsauca uz kara komisariātu un paziņoja, ka jāiet dienēt. “Kamēr biju dienestā, komandas kapteinis rakstīja vēstules, lai informētu par to, kas paveikts treniņprocesā. Savukārt es atpakaļ sūtīju treniņu programmas,” Ziediņš stāsta, ka tagad ar šiem audzēkņiem spēlē kopā veterānu mačos.
SPĒKA TRĪSCĪŅA
Pēc armijas treniņi turpinājušies jau uz asfaltēta laukuma, kur tagad Talsos slejas skeitparks. “Panācām, ka laukumu noasfaltē, iebetonējām stabus, uzlikām bortus. Kamēr ledus nebija, trenējāmies ar bumbiņu. Vakaros gājām uz Talsu 2. vidusskolas sporta zāli — cēlām svarus, spēlējām basketbolu, rokasbumbu un uzlabojām fizisko sagatavotību.”
Jāpiebilst, ka skolas vecumā pašam Imantam nav padevusies spēka trīscīņa. “Mans sporta skolotājs tehnikumā, Jānis Puriņš, prasīja audzēkņiem darīt visu perfekti. Es nevarēju nolikt ieskaiti spēka trīscīņā. Ļoti pārdzīvoju, tādēļ katru rītu pirms autobusa uz tehnikumu gāju uz sporta zāli divdesmit minūtes trenēties. Pēc tam ieguvu trešo sporta klasi,” nosmejas Ziediņš.
Katru rudeni rīkotas treniņnometnes. “Mums bija labs kontakts ar Laidzes tehnikuma direktoru — lai nebūtu jāmaksā par pusdienām, gājām strādāt. Mazie puikas pusi dienas strādāja dārzniecībā, bet lielie gāja uz lauka lādēt siena ķīpas. Pusi dienas trenējāmies, pusi — strādājām.”
AR BARTERU
Pavērsiens Ziediņa sapņos notika tad, kad viņš apprecējies. “Mans sievastēvs bija Liepājas piena kombināta galvenais mehāniķis. Ieminējos par mākslīgā ledus halles ideju, un viņš no čehu speciālistiem, kuri bija ieradušies uzstādīt piena pārstrādes iekārtas, palīdzēja dabūt skiču projektu,” norāda Ziediņš. Lielākās galvassāpes halles idejas tālākai īstenošanai sagādājis projektam nepieciešamais 21 kilometrs cauruļu, kas vajadzīgas mākslīgā ledus saldēšanai un kas bija deficīts. Čehi atklājuši, ka var izmantot arī plastmasas caurules. Pie tām izdevies tikt Olainē, vienojoties par interesantu barteru — apmaiņā pret kritiski svarīgo laukuma būvniecības elementu olainiešiem izkārtota vasaras nometne dejotājiem.
ROKU PIELIEK ARĪ IRBE
Vārds pa vārdam — tālākās sarunas ar pastāvošo varu attīstījušās pozitīvi. Mobilizējot vietējos hokeja entuziastus un viņu bērnus, sākās darbs mākslīgā ledus halles būvniecībā. Sākotnēji darbs virzījies uz priekšu maziem soļiem, taču 1989. gadā mākslīgā slidotava atklāta — vispirms tas bijis 20×30 metru garš laukums, ko izdevies apjumt.
Sākotnēji hallei bijis jumts no armētas plēves, kura uzstādīšanā nav iztikts bez kurioziem. “Katrā galā stāvēja pa sešiem vīriem, kas ar striķiem plēvi turēja. Augšā viss bija sagatavots naglošanai. Iepūta vēja brāzma un plēvi kā buru pacēla gaisā ar visiem vīriem. Man gandrīz sirds apstājās, skatos — 70 gadus vecais Kēnikvalds ir pacelts no zemes vairāku metru augstumā. Skats bija baiss. Domāju, ja viņš nenoturēsies — nositīsies. Tādi visādi gājieni bija, johaidī!” piebilst Ziediņš.
Kādā reizē Ziediņš atbraucis no mačiem Krievijā un — raug — vējš plēves jumtu noplēsis nost. “Biju sašauts,” atceras Ziediņš. Halles pirmsākumos aukstums ledus saldēšanai ņemts no blakus esošā piena kombināta. Tas bijis pieejams no pulksten 14, kad kombināts beidza darbu. Nākamās jumta metāla konstrukcijas iegūtas laimīgas sakritības dēļ — apmaiņā pret skiču projektu, tīkli — no Rojas zvejniekiem.
Starp citu, Talsi jau varēja lepoties ar ledusmašīnu, pirms bija uzcelta halle. “Padomju laikos katrai organizācijai bija pienākums nodot noteiktu daudzumu metāllūžņu. Tā no Daugavas slidotavas dabūja salūzušu ledus mašīnu, ko viņi gribēja norakstīt. Divi vecāki paņēma atvaļinājumu un salaboja to. Ledus mašīna bija veclaicīga un nefrēzēja nost ledu, tādēļ ledus laukuma biezums sezonas gaitā pieauga gandrīz par pusmetru. Ar laužņiem kalām ledu nost,” smejas Ziediņš.
2001. gadā Ziediņš tikās ar tā brīža ekonomikas ministru Aigaru Kalvīti, kurš ieteica uzrakstīt projektu. Tādā veidā izdevies piesaistīt 100 000 latu un veikt rekonstrukciju, paplašinot halli. 2002. gada decembrī tika atklāts pašreizējais laukums. Ar Irbes palīdzību tika uzrakstīts projekts arī Nacionālās Hokeja līgas arodbiedrības fondam, lai nodrošinātu halles apkuri.
LAIKS JAUNAI HALLEI?
Laiks rit uz priekšu, un daudzas lietas hallē nolietojušās. “Jaunā halle ir stipri nepieciešama. Arī rīdzinieki saka — jūs esat pelnījuši mūsdienīgu laukumu. Jācer, ka man to izdosies piedzīvot,” piesardzīgi teic Imants.
Ziediņš cer, ja nākotnē Talsu pusē uzbūvēs iecerēto jauno ledus halli, esošajā izveidot pirmo Latvijas hokeja muzeju, bet mākslīgo ledu hallē saldēt tikai ziemas mēnešos. Muzejā Ziediņš varētu apkopot izrādīto veco inventāru, ar kuru spēlējuši priekšteči, un jaunajai paaudzei to būtu ļoti interesanti salīdzināt ar hokejistu lietoto mūsdienās.
Ziediņš uzsver: “Kārtīgam puikam ir jāmāk slidot un hokeju spēlēt!”
Māris ZIEDIŅŠ, Imanta dēls, hokejists:
“Neatlaidība, mērķtiecība, darba ētika, mīlestība pret hokeju — tie ir pamati, uz ko viņš visu balsta. Karjeras laikā esmu trenējies pie daudziem treneriem un varu teikt — Imants ir prasīgs pret visiem audzēkņiem, dara darbu ar lielu lepnumu un mērķtiecību. Ja nav mērķa, uz ko virzīties, viņš neredz tam jēgu — tālab treniņprocesā ikviens vingrinājums bija pakārtots kādam lielākam mērķim. Kad vēl nebija Talsu ledus halles, valdīja liela neticība Imanta vīzijai — tas likās neiedomājami, ka ārpus Rīgas varētu būt mākslīgais ledus. Cilvēki neredz, cik daudz laika un enerģijas prasa uzturēt gan pašu halli, gan hokeja tradīcijas — būtībā Imantam tas ir aizrautīgs darbs 24 stundas diennaktī. Kāds Imants ir ārpus hokeja? Tādu jēdzienu laikam īsti nevar izdalīt, mazāk hokeja ir vienīgi vasaras mēnešos, kad Imants Laidzē darbojas ar bitēm un kopj savu dārzu.”
Leonīds PAVLOVS, ilggadējs kolēģis Talsu ledushallē:
“Prasīgs, precīzs, labsirdīgs un izpalīdzīgs. Hokeja aizrautības ziņā nepārspējams — jau kopš bērnības iemāca bērniem gan spēlēt, gan iemīlēt hokeju. Imants ir centīgs. Ja apsolīs — izdarīs. Ko vajadzēs, to panāks lietas labā. Kad vēl strādāju Rojā un sākās juku laiki, braucām kopā autobusā un Imants teica: “Kad tev tur darbs beigsies, nāksi strādāt pie manis, jo mums ledum vajag kompresoristu!” Tā arī notika, un tagad strādājam kopā jau 24 gadus.”
Imants ZIEDIŅŠ
Talsu hokeja kluba dibinātājs un vadītājs, treneris
Dzimis: 1951. gada 18. augustā
Izglītība: augstākā, Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts
Ģimenes stāvoklis: sieva Tamāra, trīs dēli — Māris, Jānis (dvīņi) un Aivars
Hokejā: kopš septiņu gadu vecuma
Lielākie sasniegumi: lauku sporta biedrības Vārpa divkārtējs čempions hokejā
Vaļasprieki: biškopība, zāles pļaušana ar izkapti, malkas skaldīšana
