Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Vai mēs, letiņu puikas, vairāk nevaram?

Ja
tu reiz esi uzbrucējs un divas trīs spēles nevari iemest kaut vienus vārtus,
tad tu ne velnam nederi. Vienu kaut kā iemoki un pusgadu priecājies, tas nav
pareizi."

 

Šos vārdus saka viens no visu laiku izcilākajiem
Latvijas hokejistiem Juris Repsis (pasu galda kļūdas dēļ pazīstams arī kā Juris
Reps). Tas nav tikai konstatējums vai poza – Juris Reps nekad laukuma nav
devies bez domas gūt vārtus. Ne Kundziņsalā, ne Maskavā, ne Rīgā, ne Kanādā.

Rit laiks, hokejistu
paaudzes mainās, un agrāko gadu slavenības vairs piemin tikai hokeja
statistiķi. Domāju, ka arī jaunie hokejisti, kurus Juris tagad trenē, tā pa
īstam neapjauš, ka savulaik pēc viņu trenera solo gājieniem un izcilā metiena (hokejistu
leksikā saukts par metienu no ceļa, ko tik izcili izpildīt vairs neviens nav
spējis) drebēja hokeja lielvalsts PSRS visu komandu vārtsargi.

Sarunas sākumā Juris
nav īpaši runīgs – eh, ko nu par mani, viss jau ir uzrakstīts. Taču hokeja
lielmeistars pamazām iesilst, jo runa taču ir par viņa mūža mīlestību – hokeju.

– Tu viens no pirmajiem iekodi leģionāru maizē
un savulaik desmit gadus nospēlēji Maskavas
Dinamo
komandā. Tā bija paša izvēle?

– Toreiz par
leģionāru mani neviens nesauca – līdzjutēju acīs (un ne tikai) drīzāk jau biju nodevējs.
Bet tolaik – sešdesmito gadu otrajā pusē – mūsu Daugava krita arvien zemāk un par lielo hokeju Rīgā nebija iemesla
runāt. Spēlējot PSRS A klases otrajā līgā, savā pēdējā sezonā Daugavā ar 51 gūtiem vārtiem biju
rezultatīvākais līgā, taču  treneri pārāk
bieži mainījās, neredzēju iespējas izaugsmei, bet man gribējās spēlēt pa īstam.
Liktenīga sakritība -uz Maskavas Dinamo
mani uzaicināja treneris Viktors Tihonovs. Kādu mirkli domāju, bet tad sapratu,
ka tāda izdevība – iespēja spēlēt vienā no stiprākajām Padomju Savienības
komandām (arī Eiropas) – otrreiz var arī nebūt. 1967. gadā aizbraucu uz
Maskavu, bet Viktors Tihonovs – uz Rīgu. Toties Maskavā daudz savā
hokejista un tālākajā trenera karjerā guvu pie slavenā krievu hokeja
speciālista Arkādija Černišova.

– Kādēļ pēc kāda laika neatgriezies?

– Sākumā man (laikam
nevienam, varbūt tikai pašam Tihonovam) nelikās, ka Rīga pacelsies līdz medaļu
augstumam. Spēlēju Maskavā, pamazām iedzīvojos (sākumā gan nebija viegli, reizēm
nonācu līdz asarām) un ar savu hokejista karjeru visumā esmu apmierināts,
mazliet gan sāpina tas, ka lielajā PSRS izlasē tomēr netiku un neesmu spēlējis
nevienā pasaules čempionātā. Divas reizes (1969. un 1970. gadā) trenējos izlasē
un biju pēdējais, kuru atskaitīja.

– Iemeslu paskaidroja?

– Tieši ne, bet
liekas, ka mani uzskatīja par pārāk lielu individuālistu, kaut gan Maskavas
dinamiešu maiņā – Jurzinovs, Reps, Samačernovs – mēs labi sapratāmies un
spēlējām ļoti rezultatīvi.

– Varbūt treneru lēmumu ietekmēja tas, ka esi
latvietis?

– Nedomāju vis, kaut
gan… Sākumā man Maskavā gāja visādi, apsaukāja arī par fašistu. Atceros, kad
laukumā izvillojāmies ar karavīru Fetisovu, tad to vien dzirdēju. Vēlāk jau
pierima, jo redzēja, ka es savas komandas labā esmu gatavs atdot visu. Pēc tam
manu kreklu pat ielika Maskavas Dinamo
slavas zālē.

– Ja runājam par apsaukāšanos… Kad
maskavieši spēlēja Rīgā, tad Sporta pils pilnās tribīnes auroja: „
Repsi,
būdā… Repsi, būdā!" Neapvainojies?

– Kas tur ko
apvainoties, līdzjutēji jau domā tikai par savējiem. Reiz bija pavisam traki –
atceros, Rīgā saķēros ar aizsargu Odincovu (tas bija pie paša borta), un
treneris Tihonovs mani pavilka aiz krekla, es atbildēju ar to pašu, un Viktoram
Vasiļjevičam krekls vai džemperis bija pagalam. Publikai to vien vajadzēja, likās,
Sporta pilij jumtu nocels.

Toreiz nekādas
Latvijas izlases nebija, un desmit gadus es biju atkritējs. Nav tā kā tagad –
uz izlasi sabrauc no visām pasaules malām.

– Tihonovs tevi neaicināja atpakaļ?

– Tā īsti ne, jo Maskavā
biju iedzīvojies, hokejā man klājās labi, bet Rīgas Dinamo vēl tikai sāka ceļu uz eliti.

Man patika spēlēt tik
lieliskā komandā, sacentāmies arī ar ārzemju klubiem. PSRS otrās izlases
sastāva mums bija arī Ziemeļamerikas tūre, tad pirmo reizi tā pa īstam
uzspēlēju arī ar tā sauktajiem profesionāļiem. Un nekas – vinnējām.

– Negribējās tur palikt, jo tobrīd jau citādi par
Kanādas vai ASV profesionāli nevarēja kļūt?

– Nē, kaut gan uz
mirkli tāda doma galvā pavīdēja. Bet biju disciplinēts, baidījos arī par saviem
tuviniekiem Rīgā. Toreiz vēl neviens nenojauta, ka Padomju Savienība sabruks,
un nevarēju iedomāties, ka uz mūžu būs jāsarauj saites ar Latviju.

– Līdz cik gadu vecumam tu spēlēji?

– Es vēl tagad
spēlēju. Labi, pēdējās divas sezonas savā amatieru komandā AGNI es gan izlaidu, jo pārāk daudz laika aizņem darbs ar
jauniešiem, bet amatieru līmenī vēl uzspēlētu. Treniņus ar bērniem aizvadu uz
ledus un divas reizes dienā reizēm darbojos visai aktīvi.

Ja runājam pa
meistariem, es spēlēju līdz 37 gadu vecumam. Pēc atgriešanās no Maskavas vēl
divus gadus nospēlēju Rīgas Dinamo.

– Pēc mūsu mērauklām – daudz, bet profesionāļiem
tas nav nekas īpašs.

– Vai tad mēs nebijām
profesionāļi? Toreiz tādu vārdu lietot nedrīkstēja, bet citu neko jau mēs
nedarījām. Salīdzinot ar šodienu, mēs spēlējām par kapeikām – par tūkstošiem nebija
ne runas. Braucām uz ārzemēm, taupījām, kā vien varējām, vedām mantas
pārdošanai uz turieni, atpakaļ atkal citas. Bet vai tas sportistam jādara?

Tagad viss nolikts savās
vietās – tu zini savu vērtību, aģenti tev meklē pienācīgu atalgojumu un nekas
nav slēpjams.

– Bet vai kāre pēc naudas hokejistus reizēm
nesabojā?

– Ja hokejs ir
aicinājums, darbs, tad jāsaņem arī pienācīgs atalgojums. Protams, līdz Ozoliņa,
Irbes, Skrastiņa miljoniem katram neaizsniegties, bet tiekties nav liegts.
Vienīgi man liekas, ka tās domas par naudu reizēm nomāc patriotismu. Negribu
neko apgalvot, jo šobrīd ar izlases lietām vairs neesmu saistīts (pēc Latvijas
neatkarības atgūšanas es kā treneris palīdzēju komandai izkļūt no C grupas),
bet man liekas, ka uz Latvijas izlasi vairs tā neraujas kā agrāk. It kā klubi dažkārt
neatlaižot, bet katram pašam jācīnās par iespēju pārstāvēt Latviju. Atceros, kā
Irbe par visu varu gribēja stāvēt izlases vārtos. Tāpat Žoltoks…

Ar Sergeju man saistās
īpašas atmiņas. Lai gan viņa pirmais treneris bija Pjotrs Hmeļņickis, septiņus
gadus – līdz pat aiziešanai uz profesionālo hokeju  – viņu trenēju arī es.
Viņš visu ziedoja hokejam, bija precīzs, uzņēmīgs un cīnītājs. Sāpīgi, ka sirds
neizturēja. (Izcilais hokejists Sergejs Žoltoks nomira 2004. gada sirds
mazspējas dēļ. – red.) Viņš Latvijas
izlasei vēl tagad būtu varējis palīdzēt.

Žoltokam bija tā
īpašība, bez kuras es nespēju iedomāties hokejista (it sevišķi uzbrucēja) dzīvi
– tieksme un spēja iemest vārtus. Ko līdz, ka arī tagad izlasē ir uzbrucēji,
kuri cīnās, izdara visu, bet iemest nevar. Ja divas trīs spēles to nevari
izdarīt, kāda jēga spēlēt uzbrukumā…

– Šīs spējas var uztrenēt?

– Nezinu, nezinu.
Uztrenēt var slidošanas prasmi, nūjas tehniku, vēl kaut ko, bet tai tieksmei
iemest laikam jābūt asinīs. Kad atnāk jaunie, uzreiz var redzēt, vai puikam ir krampis
vai nav.

Dažs it kā labi
slido, prot rīkoties ar nūju, bet pie vārtiem visu laiku kaut kā pietrūkst.

Varu no ādas lēkt
laukā, jo nesaprotu, kāpēc viņš dara tā, nevis otrādi. Reizēm aizmirstu, ka
esmu treneris, un sabļauju, bet to darīt tagad nedrīkst – jauniešiem ir tik
daudz tiesību (pienākumi gan tiek reizēm piemirsti)… Kāds varbūt apvainojas,
bet audzēkņi, kas ilgāk pie manis trenējas, zina par šo manu pārlieku lielo
azartu un ļaunu prātu netur pat tad, kad es, kādu pamodināt gribēdams, parauju
aiz sejas aizsargmaskas. Bet reizēm brīnos, kā var nerauties cīņā! Man spēlētāju
soliņš bija tikai tramplīns jaunam lēcienam laukumā.

– Prakse bieži vien apliecina, ka izcili
sportisti ne vienmēr kļūst par labiem treneriem…

– Iespējams. Kā var
iemācīt spēlēt tā, kā to prata Helmūts Balderis? Nekā. Jāgaida atkal simt gadu,
kamēr piedzims kaut kas līdzīgs.

Man arī no malas bieži
vien liekas, ka tas būtu tik vienkārši – pagriezies tā, uzmet no tās maliņas vai
centra un vārti. Nē, visu it kā tīši dara otrādi. Bet trenera darbs jau nav
strādāt tikai ar talantiem, jādomā par komandu, par sacensībām, vietām, jo tavu
darbu vērtē pēc tā, nevis pēc viena talanta atrašanas. Nav noslēpums, ka liela
nozīme komandu uzturēšanā ir vecāku materiālajam atbalstam. Ja viņi par visu
varu grib, lai dēls spēlē, tad jātrenē vien ir, kaut gan gribētos ieteikt kādu
citu sporta veidu.

Jaunatnes trenera
liktenis jau tāds ir – izaudzini, tad atdod citam. Ja tavējais vēlāk kļūst par
lielu meistaru, tad, protams, prieks, ka viņa panākumos ielikts arī tavs darbs,
bet parasti jau par pirmsākumu aizmirst.

Daudz kas man ticis
no Žoltoka trenēšanas? Tikai tas prieks un lepnums, ka arī tu viņam esi ko
devis. Sergejs – gods godam – vienmēr bija pateicīgs saviem
skolotājiem.

– Vai bērni, kuri nāk trenēties, vienmēr grib
kļūt par izciliem hokejistiem?

– Tā gluži nevar
teikt. Ir tādi, kas paši laužas uz ledus, bet lielu daļu atved vecāki. Hokejs
pie mums ir pietiekami populārs un spēlēt gribētāju netrūkst.

– Vai vecākus vilina profesionālā hokeja
iespējas, līdz ar to arī liela nauda?

– Droši vien, kaut gan
tieši tā neesmu dzirdējis – manējam jākļūst par profiņu un jāpelna miljoni. Daudzi grib, lai bērns vienkārši
nodarbojas ar sportu.

– Tavā laikā bija citādi?

– Nevar salīdzināt
tos laikus ar tagadējiem. Tie bija pēckara gadi, un vecākiem bija citas
svarīgākas lietas. Esmu audzis Kundziņsalā, tur visapkārt bija ūdens. Vasarā
futbols, ziemā hokejs, citas domas jau nebija.

Atceros, kā mēs
gaidījām pirmo ledu! Tikko dažādu atteku ūdeņus aprāva ledus, tā aiziet.
Spēlējām no rītiem, ātrāk gaidījām skolas stundu beigas, lai atkal tiktu uz
ledus. Tā līdz tumsai.

Es labi spēlēju arī
futbolu. Cīnījāmies par medaļām visādos skolu mačos, labi startējām arī Padomju
Savienības jauniešu sacensībās. Jau būdams nopietns hokejists, vēl spēlēju futbolu
VEF komandā. Interesanti, ka mūsu komandā labs futbolists bija arī vēlākais
tenisists Jānis Juška. Varbūt viņam vajadzēja palikt pie lielās bumbas…

– Tagad visu labāko var nopirkt veikalā, kaut
vai profesionāļa ekipējumu, kā jūs izlīdzējāties?

– Ko varēja dabūt, ar
to arī slidojām. Pie pirmajām labajām slidām tiku, spēlējot jau Dinamo komandā..

Nūjas Kundziņsalā mēs
taisījām no vītoliem – meklējām ar daudzmaz normālu izliekumu, tad vārījām,
liecām un tad varēja mest, ka prieks. Tā kā mans vecākais brālis (pavisam bijām
trīs brāļi) arī spēlēja hokeju, tad šad tad tādu pussalauztu nūju dabūju no
viņa. Protams, ka gribējās visu laiku ko labāku, bet spēles prieku tas
nemazināja.

– Vai bija grūti izvēlēties tikai hokeju?

– Futbolu spēlēju līdz
vēlam rudenim, jo hokejs tolaik sākās tikai tad, kad uzsala. Tā īsti pārtraucu
tikai tad, kad tiku meistaros. Vispirms spēlēju Dinamo komandā, kur mani uzaicināja treneris Elmārs Bauris, man tad
bija trīspadsmit gadu. Tad gan vēl nebija tas Dinamo, kas vēlāk. Stadionā bija divas slidotavas, kur trenējās visu
vecumu hokejisti.

Pie hokeja paliku
tāpēc, ka to izjutu kā savu spēli. Ātrums, situāciju maiņa, metieni, spēka cīņa
un tā bauda, kad iemet ripu vārtos… Futbolā viss notika daudz lēnāk. Kaut gan
pie tālaika treniņapstākļiem hokejistam noteikti vajadzēja vēl kaut kur
trenēties, jo mākslīgā ledus jau vēl nebija un sezona bija ļoti īsa.

– Tagad gan ledus haļļu netrūkst, bet to
talantu tik daudz nav…

– Tas ir labi, ka ir
kur spēlēt, bet jauniešu komandām ledus vienalga pietrūkst. Turklāt tas maksā
bargu naudu. Ja komandā nav savu labvēļu vai sponsoru, tad vecākiem ir
jāpiemaksā. Ja grūtāk būs visiem, tad cietīs arī jaunie hokejisti – cik
var to naudu prasīt… Tiesa, līdz daiļslidošanai vai sporta dejām mums vēl
tālu.

Otra lieta, ka tikai
paši spēcīgākie vai uzņēmīgākie dodas uz ārzemju komandām, bet tiem, kuri
paliek tepat, pēc skolas beigšanas ir diezgan maz iespēju spēlēt augstā līmenī.
Ja netiec tajās trīs četrās Latvijas komandās, tad viss paliek tādā amatieru
līmenī, kas, protams, arī nav slikti. Paskaties, cik mums to amatieru līgu Latvijā
ir. Bet domāju, ka tur arī pazūd viens otrs talants.

– No tiem, kuri aizbrauc, dažs labs arī
nepazūd?

– Kas viņus vairs
saskaitīs?… Man gan liekas, ja tu esi spēcīgs un tev ir mērķis iekļūt labā
komandā – vienalga, kādā valstī -, tad tu nepazudīsi un tevi
atcerēsies arī Latvijā, kad jāsasauc izlase.

Trenerim Oļegam
Znarokam gan nav viegli, jo, man liekas, ka viņš tagad tik labi vairs nezina, kā
šobrīd katrs spēlē. Kad viņš bija Rīga, tad varēja labāk orientēties.
Federācijai arī nav tādu līdzekļu, lai izbraukātu pa pasauli un apskatītos, kā
katrs spēlē.


 Ko
tu saki par Rīgas Dinamo?

– Tas ir labs
gājiens. Nezinu, gan tās finanšu lietas, bet daudziem hokejistiem tāda iespēja
uzspēlēt visaugstākajā līmenī citādi nebūtu iespējama. Arī jaunajiem ir mērķis,
pēc kā tiekties. Kaut nu tā krievu līga noturētos.

Bet vispār man
liekas, ka hokejs Latvijā ir brīnumaina padarīšana – tik ilgus gadus tādā mazā
valstiņā, kur nav ne naftas, ne citu naudas pumpju, mēs regulāri spēlējam
pasaules elitē. Turklāt iztiekot pašu spēkiem, jo visi (lielākoties latvieši)
ir šeit dzimuši un auguši. Nu jau mums ir arī divas jauniešu komandas, kas
spēlē A grupā.

Pēdējos gados gan man
ir žēl, ka mūsu lielajai izlasei parasti sanāk tāds vienas komandas uzvarēšanas
turnīrs – vieta elitē saglabāta, ko nu vairs, pārējās spēles var arī zaudēt.

Vai tad mēs, letiņu
puikas, to ripu vairāk nevaram vārtos iemest?

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS