Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Visvecākais, bet vienmēr jaunais

Dainis Caune medijā SPORTS no 1972. līdz 1977. g. un kopš 2006. gada

Sports kļuvis par visvecāko drukāto nacionālo mediju Latvijā, kas ar nemainīgu nosaukumu un bez pārtraukuma vienīgais iznāk jau 65 gadus. Kad laikrakstam Sports bija pagājis pusgadsimts, neatrisināmo finansiālo problēmu dēļ tam nācās mainīt izdevēju. Ar LOK atbalstu šīs funkcijas pārņēma LSFP. Tika mainīts arī formāts, un jau piecpadsmit gadus jūs lasāt žurnālu Sports, kuram šis ir zīmīgais 365. numurs.

Sports gājis cauri dažādiem laikiem. No padomju preses izdevumiem obligātā lozunga Visu zemju proletārieši, savienojieties! līdz šodienas devīzei Latvijā sporto simts veidos, mēs rakstām par visiem!, kas ar patiesu iedvesmu arī tiek īstenota.

NEBŪTU NE ŠTROMBERGA, NE USMAS…

Tāpēc Sports ar šausmām seko kareivīgajām prasībām pēc prioritāriem sporta veidiem, jo šādu sistēmu jau ir piedzīvojis padomju laikā. Totalitārā Maskavas plānošana noteica gan to, kādi sporta veidi jāattīsta katrā republikā, gan to, ar ko pienākas vai nepienākas nodarboties atsevišķām sporta biedrībām.

Aizrautīgi ugālieši septiņdesmitajos gados blakus esošajā Usmas ezerā gluži loģiski nolēma nodarboties ar burāšanu, nodibināja tālaika Latvijā pirmo sabiedrisko jahtklubu un sāka būvēt jahtas. Tikai izrādījās, ka šīs aktivitātes nekādi nav iespējams legalizēt. Kolhozniekiem, kūtīs un druvās ceļot neuzceļamo komunismu, brīvajā laikā bija paredzēts nodarboties ar vieglatlētiku vai dambreti, jo vienīgā partija par viņu vajadzībām zināja labāk. Lauciniekus sportam vienoja sporta biedrība Vārpa, un burāšana nebija nedz tās prioritāšu, nedz arī kādā citā sarakstā. Tagad Usmas jahtklubā ir viena no lielākajām flotēm Latvijā, tas spējis uzņemt Eiropas un pasaules čempionātus maztonnāžas jahtām.

Ja deviņdesmito gadu vidū Latvijā eksistētu prioritāro sporta veidu saraksts, mums, visticamāk, nebūtu arī pasaulē vienīgā divkārtējā olimpiskā čempiona Māra Štromberga. Jo tāds BMX tolaik nekādi nevarētu atbilst tagad karsti apspriestajiem kritērijiem. Ne tam ar makšķerniekiem salīdzināmas masveidības, ne starptautisku uzvaru elites sportistu konkurencē, ne audzēkņu sporta skolās, ne dzimumu līdztiesības… Vien pliks entuziasms un pašdarbība. Kam tādiem valsts atbalstu?!

To pašu var teikt par Latvijas skeletona dzimšanas laiku vai kamaniņu sportu septiņdesmitajos gados. Tik daudz kas ir panākts, sistēmai un rāmjiem par spīti!

KAM PIEDER SPORTS

Protams, valsts nevar vienādi dotēt visus aptuveni simts sporta veidus, ar kuriem Latvijā nodarbojas. Bet mums jau vairāk nekā 20 gadus eksistē loģiska prioritāro sporta veidu noteikšanas sistēma. Iespējams, pilnveidojama, iespējams, padarāma aptverošāka, bet tā nav autoritāra. Latvijas Olimpiskajā vienībā, saņemot dažādu līmeņu finansējumu, materiālo un medicīnisko nodrošinājumu, ir iespējams iekļūt jebkuram, kas sasniedz attiecīgas kvalitātes rezultātus. Tiesa, tas attiecas uz olimpiskajiem sporta veidiem, bet šo sistēmu var paplašināt. Piemēram, vai pirms desmit gadiem kāds varēja iedomāties, ka olimpiskajā vienībā būs 3 x 3 basketbolisti? Bet viņi tur ir un šo prioritāti izcīnīja paši.

Ir nožēlojami dzirdēt mudinājumus uzskatīt, ka sports ir bizness. Īpaši, ja tos kā vienīgo patiesību izsaka dažs plašu sacensību rīkotājs, kam personīgi tas tiešām ir bizness, pelnot no sportistu dalības maksām un reklāmas ieņēmumiem. Bet sports pieder sportistiem, nevis rīkotājdirektoriem un citiem funkcionāriem.

Sporta galvenā funkcija ir attīstīt, nevis izklaidēt un iekasēt.

Iepriekšējā Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālā asambleja ievēlēja šķietami jaudīgu izpildkomiteju, kurā gan vairs nav neviena pašvaldības pārstāvja. Bet LOK darbības stratēģiju nākamajiem desmit gadiem tika uzticēts izstrādāt… reklāmas aģentūrai Nord DDB. Šīs nu jau apstiprinātās stratēģijas svarīgākajos uzdevumos nav ne vārda par to, ar ko LOK bija unikāla Eiropā un pasaulē, vienīgā rīkojot savas olimpiādes gan vasarās, gan ziemās, gan jauniešiem, gan pieaugušajiem. Tātad šo LOK goda prezidenta Viļņa Baltiņa iedibināto sporta dziesmu svētku vairāk nebūs?!

Stratēģijā paredzēts arī “ieviest LOK sistēmā vienotu zīmolu”. Cik īsa atmiņa! Pirms nepilniem pieciem gadiem Olimpiskā komiteja ar lielu pompu un pelnītu sajūsmu apstiprināja Latvijas olimpiskās komandas vizuālo identitāti, kurā bija ietvertas gan trīs zvaigznes, gan latviskais pīnes jeb bizes tēls, gan Latvijas grafiskā dizaina pamatlicēja Anša Cīruļa izstrādātais burtu veidols. Šis vienotais zīmols jau sekmīgi izgājis cauri Rio un Phjončhanas spēlēm, pasaules jauniešu ziemas un vasaras olimpiskajām spēlēm, Eiropas olimpiādēm. 2016. gadā Latvijas olimpiskās komandas vizuālā identitāte ieguva radošās izcilības festivāla Adwards 2016 zelta medaļu. Un nu tā vairs neder?

Tā vien liekas, ka aiz durvīm ar atvērtu maciņu stāv kārtējie rebrendingotāji, kādus jau aplaimojis Latvijas Pasažieru vilciens.

Identitāti stiprina ar darbiem. Nebūs olimpisko čempionu vai vismaz medaļnieku, nebūs LOK identitātes, vienalga lai kādi dizaineri tās logo veidotu un uz cik stabiem to reklamētu.

BRĪVAIS TIRGUS MUĻĶĪBAS GRANĀTĀM

Manai pirmajai Sportā publicētajai fotogrāfijai 1972. gada septembrī redaktors lika noretušēt pasaules junioru čempiona Aleksandra Bogdanova attēlā redzamos garos matus. Tie esot padomju sportista necienīgi. Biju nule atgriezies no PSRS čempionāta vasaras biatlonā, kurā pats itin pieņemami nostartējis, iesniedzu reportāžu par šīm sacensībām un… negaidīti ātri tiku pieņemts darbā.

Nākamo reizi ar piespiedu retušu saskāros, kad biju kļuvis par žurnāla Liesma galveno redaktoru. Vēl astoņdesmito gadu otrajā pusē neviens preses izdevums nevarēja nākt klajā, ja to iepriekš ar savu lupu nebija pārraudzījis cenzors — Galvenās literatūras pārvaldes jeb Glavļita darbinieks. Biju saņēmis diapozitīvus par ASV izlases biatlonista Raimonda Dombrovska leģendāro 1988. gada rollerslēpojumu pāri Ziemeļamerikai no Aļaskas līdz Meksikai.

Drukāšanai sagatavotajā publikācijā vienā attēlā bija redzams pavadošais busiņš ar uzrakstu Brīvību Baltijas valstīm! un visi trīs mūsu nacionālie karogi. Ieradās biedrs cenzors un, demokrātijas vēsmas sajutis, piedāvāja trīs iespējas: 1. nepublicēt šo attēlu, 2. aizkrāsot uzrakstu un karogus, 3. nepublicēt materiālu vispār. Izvēlējāmies otro versiju. Pēc tam dažs mūs — redakciju —, nevis attiecīgo biedru no Glavļita, kas vēlāk kļuva par… Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas preses sekretāru, apsaukāja par gļēvuļiem. Tātad, viņuprāt, labāk būtu bijis, ja Latvijā neviens par latviešu puiša iespējām un paveikto Rietumos neko nezinātu. Turklāt tiem, kas šo busiņu bija redzējuši oriģinālā, kļuva skaidrs, cik brīva prese jau slavenajos Gorbačova glasnostj (atklātības) laikos ir padomju Latvijā.

Šī divkosība un nekaunība nekur nav pazudusi. Diemžēl brīvības atgūšana nenozīmē automātisku gudrības, taisnīgumu un godīguma uzvaru. Drīzāk otrādi — savtīgumam, stulbumam un nekaunībai ir pat lielākas iespējas izpausties un gūt panākumus. Jo muļķības granātas kā demokrātijas prece ir pieejamas vairumā un mērkaķu, kas alkst tās mētāt, mums netrūkst.

NĀKOTNEI, KAS MUMS IR ŠODIENA

Sportā strādāju divos laika posmos. No pirmā (1972.—1977. g.), kas, sadarbojoties kā autoram, turpinājās līdz astoņdesmito gadu beigām, manā atmiņu lentē spilgtām krāsām ierakstītas personību zīmes. Jura Robežnieka hokejs, futbols un spožais humors; Gunāra Ernštreita Rīgas Dinamo un analītiskais prāts; Ulda Skujenieka riteņbraukšana un valodas meistarstiķi; Gunta Grunduļa vieglatlētika un sirsnība gan muzicēšanā, gan attieksmē; Māras Jurševicas (tolaik Riekstiņas) pašaizliedzīgā daiļslidošana un vingrošana; Gata Ķīša lēnīgais pamatīgums; Hermaņa Lasmaņa atturīgā svarcelšana; Pētera Karlsona klusā punktualitāte; Lidijas Dārziņas patriotiskais kamaniņu sports; Mairitas Solimas kaismīgais bobslejs; Jura Brežģa volejbols un šķelmīgā dzīve.

Savukārt absolūtais atturībnieks, basketbola fans un Sporta fotogrāfs Zigurds Mežavilks uzskatāms par Latvijas selfiju pionieri, jo viņš vienmēr nēsāja līdzi bildes, kuras lepni rādīja citiem teikdams: “Es un Karels Gots, es un Pāvo Nurmi, es un Jurijs Gagarins, es un Japānas princis…”  Viņam gluži pretējs amata brālis bija pieticīgais, bet jebkurā stāvoklī un apstākļos darbam vienmēr gatavais Egons Šveheimers.

Žurnālā SPORTS izdzīvoti astoņi olimpiskie cikli, kas sadarbībā ar LOK rezultējušies sešās grāmatās, Latvijas pieaugušo un jaunatnes olimpiādes. Bijuši Ērgļi, kas ceļ spārnos, un daudzas citas sacensības. Aprakstīti neskaitāmu personību piedzīvojumi un pieredze viņu dzīves ceļā cauri uzvarām un sakāvēm. Dokumentētas visas Latvijas olimpiādes, divas no tām arī grāmatās.

Liepājnieki 2012. gadā, savējo rīkojot, lepni paziņoja, ka viņi būs laikmetīgi un šīs plašās sacīkstes apkopos digitālā izdevumā, kuru gan joprojām nav izdevies ieraudzīt, bet Sports olimpiādes norisi pilnīgi visos gandrīz 30 sporta veidos gan ar tekstiem, gan ar ilustrācijām un rezultātiem atspoguļoja jau nākamā mēneša numurā.

Iespējams, mēs vairāk strādājam nākotnei, tiem, kas gribēs zināt, kas un kā notika pagātnē, kura mums ir šodiena.

 

Tagadējo Sportu kopā ar galveno redaktoru Daini Cauni, viņa vietnieku Kristapu Zaļkalnu, fotogrāfu Juri Bērziņu-Somu, maketētāju Baibu Barkāni, korektorēm Lauru Slišāni un Baibu Retigu veido pastāvīgie autori Kristiāns Girvičs, Renārs Buivids, Andris Zeļenkovs, Guntis Keisels, Viesturs Saukāns, Anatolijs Kreipāns, Santa Roze, Anastasija Tetarenko, Miķelis Rubenis, Ritvars Raits, Mareks Gaļinovskis, Toms Markss un citi.

Dainis Caune
Dainis Caune