Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Neuzvaramais

Jānis Lūsis

(19.05.1939.—29.04.2020.)

Savā laikā šķēpmešanas sektorā Jānis Lūsis neizcēlās ar augumu vai vareniem muskuļiem, viņā nebija nekā monstrīga, bet viņš bija pasaulē visstiprākais. Vai tas bija talants vai izcilas darba spējas, neparasta aukstasinība, vienkāršība, senā, vēl pirmatnējā iekārtā mednieku un karavīru izmantotā rīka vissmalkākā izpratne, par to domas var dalīties, taču tieši šo un citu īpašību kopums ļāva viņam kļūt par olimpisko čempionu, vicečempionu, bronzas medaļas ieguvēju, finālistu savās ceturtajās olimpiskajās spēlēs, divkārtēju pasaules rekordistu, četrkārtēju Eiropas čempionu un uzvarētāju neskaitāmās, dažādu rangu sacensībās (reizi arī Latvijas meistarsacīkstēs). Jānis savos aptuveni 300 startos uzvarējis vairāk nekā 200 reižu! Unikāls sasniegums, kas ļāva viņam kļūt par pagājušā gadsimta pasaules izcilāko šķēpmetēju, par Latvijas simtgades labāko sportistu.

Jānis piedzima 1939. gadā Jelgavā mērnieka Voldemāra un mājsaimnieces Marijas ģimenē, bet pēc gada Lūšu ģimene pārcēlās uz Matkuli, kas atrodas netālu no Kandavas. Pašās kara beigās marodieri — sarkanarmieši — Jāņa tēvu turpat pie mājām nošāva. Par šīs rīcības vaininiekiem Jānis esot uzzinājis tikai deviņdesmitajos gados, jo oficiālā versija bijusi, ka tēvu nogalinājuši vācu okupanti. Iespējams, ka šis nepatiesais stāsts Jānim bez īpašām iebildēm ļāva kļūt par padomju armijas virsnieku, kas stipri atviegloja viņa sportista dzīvi, jo profesionālu sportistu, kā zināms, Padomju Savienībā formāli nebija.

MĒRNIEKA DĒLA LAUKU DARBI

Izpostītajā saimniecībā Jānis jau kopš agras bērnības nevairījās no lauku darbiem, vienpadsmit gadu vecumā pa vasarām viņam nācās sākt strādāt kolhoza laukkopības brigādē. Tad arī veidojās Jānim raksturīgās iezīmes — strādīgums, mērķtiecība, izpratne par veicamo darbu, kaut arī visvienkāršāko. Jānis neko nedarīja pa roku galam, meklēja racionālāko veidu, kā veikt uzdevumu.

Pārsteidzošā fiziskā izturība, precīzi izplānotie darba uzdevumi bija viena no pamatīgākajām viņa rakstura šķautnēm. Skolas laika sportā Jāņa rezultātos neko fenomenālu neviens nesaskatīja, taču ievēroja viņa tieksmi nepārtraukti uzlabot savu sniegumu jebkurā disciplīnā. Turklāt Jānis priekšroku deva individuālajiem sporta veidiem, jo allaž gribēja paļauties uz paša veikumu, ne komandas biedriem.

Turpinot mācības Kandavas vidusskolā, Jānis pirmo reizi piedalījās sacensībās šķēpmešanā un uzvarēja ar skolas rekordu (aptuveni 40 m). Tomēr no vieglatlētikas disciplīnām Jāni vairāk interesēja dažādi lēkšanas veidi. Astoņpadsmit gadu vecumā Lūsis pat bija Latvijas jaunatnes izlases kandidāts trīssoļlēkšanā, taču palika ceturtais jeb pirmais aiz strīpas. Liktenīgi, ka, arī otro reizi startējot šķēpmešanā, Jānis atkal uzvarēja. Turklāt šoreiz konkurenti jau bija puiši, kas nopietni trenējās šajā disciplīnā. Taču izlasē viņu neiekļāva, jo rezultāts nebija pietiekams (aptuveni 48 m, vajadzējis vismaz 55 m), lai startētu Vissavienības sacensībās. Atmiņās par tām sacensībām Jānis vienmēr pieminējis kādu detaļu, kas, iespējams, noteica viņa un pasaules šķēpmešanas nākošo desmitgažu dienaskārtību. Populārais skrējēju treneris Imants Gailis toreiz īsā sarunā Jānim esot teicis, ka šķēpmešanas treneris Elmārs Krūze, kas sīkajam kandavniekam īsi pirms starta ierādījis dažus tehnikas elementus, esot pārliecināts, ka Jānis šķēpa metējs jau nu gan nekad nebūšot. Tas Jāni aizskāris līdz sirds dziļumiem, un no iecerētā ceļa uz iestājeksāmeniem Lauksaimniecības akadēmijā viņš negaidīti pagriezies uz Fizkultūras institūta pusi, kur arī, kaut ar pūlēm, tomēr iekļuvis, turklāt nevis kā šķēpmetējs, bet kā… augstlēcējs. Tiesa, vēlāk Imants Gailis skaidrojis, ka Elmārs Krūze toreiz par Lūsi varbūt nemaz tā neesot teicis, drīzāk esot pārprasts…

PA METRAM, PA 10 METRIEM VIEN

Institūtā Jānis nokļuva jaunā trenera Valentīna Mazzālīša grupā. Pirmajā gadā neviens, arī pats treneris nenojauta, ka grupā parādījies sportists, kas reiz mainīs pasaules šķēpmešanas dienas kārtību, jo pirmo (1958. g.) sezonu Jānis pabeidza ar 61,39 m tālu metienu, kas bija labs rezultāts, taču nekas izcils. Nākošo sezonu Jānis sāka ar metienu pāri 65 metriem, bet beidza ar pārsteidzošu — 72,63 m tālu raidījumu. Tas jau bija šķēpraižu trešais tālākais metiens Latvijas vēsturē. Sākās viņa un trenera Valentīna Mazzālīša panākumiem bagātais ceļš.

Tas bija laiks, kad treneru vidū valdīja uzskats, ka vislabākos rezultātus var sasniegt ar milzu slodzēm. Toreiz audzēkņu netrūka. Ja kāds salūza, tas izstājās un nāca nākamais. Kad Jānim pirms gadiem deviņiem kādā intervijā vairākkārt jautāju par viņa leģendārajiem treniņiem, kas reizēm ilga četras, piecas, pat sešas stundas dienā, viņš bija izvairīgs — trenējos, un viss. Kā to var izturēt? Jānis bilda, ka vajag kārtīgi izgulēties un visu laiku domāt, ko un kā darīt, tad nemaz tā nepiekūstot. Iespējams, tieši šī racionālā spēka izmantošana, sava ķermeņa darbības izpratne arī veidoja vienu no Lūša fenomena stūrakmeņiem. Varbūt tāpēc visā sportista karjerā Jānim traumu praktiski nebija (izņemot vienu, kas gan izrādījās ļoti būtiska). Tik fiziski smagai disciplīnai tas ir ļoti neraksturīgi. Uz priekšu viņu dzina apņēmīgā, reizēm pat spītīgā doma — mest arvien tālāk, uzvarēt visus. Par to gan Jānis runāja klusībā, pie sevis, jo nekad viņš nav bijis plātīgs vai mētājies ar solījumiem.

Arī nākamajās sezonās Jānis kāpa tikai augšup — pāri 75, pāri 80, pāri 81 metram. Tie jau bija rezultāti, kas ļāva viņam iekļūt PSRS izlasē un iziet starptautiskā arēnā.

Iespējams, daudzi nezina, ka Jānim bija vēl viena vieglatlētikas disciplīna, kurā, iespējams, viņš būtu sasniedzis ne mazāk izcilus rezultātus. Tā bija desmitcīņa, kur viņš trīs reizes laboja Latvijas rekordu. 1961. gadā Lūša rezultāts (7120 p.) bija 14. labākais pasaulē. PSRS izlasē pat valdīja domstarpības, kam Lūsi īsti gatavot — šķēpam vai desmitcīņai? Savu karjeru desmitcīņā Jānis beidza 1962. gadā ar 7763 punktiem.

Palicis pie šķēpa, Lūsis jau 1962. gadā kļuva par Eiropas čempionu, šo titulu sacensībās, kas turpmāk tolaik notika 1966., 1969. un 1971. gadā, iegūstot vēl trīs reizes. Bet 1962. gada sezonas beigās Jānis aizmeta šķēpu 86,04 m tālumā, tikai par 70 centimetriem atpaliekot no pasaules rekorda!

Savām pirmajām olimpiskajām spēlēm 1964. gadā Tokijā Jānis Lūsis gatavojās jau kā neapšaubāms līderis, taču īsi pirms olimpiskā starta, prestižajās brāļu Znamensku starptautiskajās sacensībās, pārlieku gribot uzvarēt tālaika līderi poli Janušu Sidlo, Jānis pārkāpa vienu no saviem pamatlikumiem, proti, nekad ar fizisku spēku neaizstāt tehniski pareizi izpildītu metienu. Jānis atzinis, ka toreizējais pleca savainojums arī bijusi viņa vienīgā nopietnā trauma visā sporta karjerā.

Tokijas olimpiskajās spēlēs Jānis startēja piesardzīgi, vairāk ar prātu nekā ar spēku, taču cerētā zelta vietā — bronza (80,57 m), kas neapmierināja ne Jāni, no godkārīgo PSRS izlasi, kurā viss, kas mazāk cēls par zeltu, bija līdzvērtīgs gandrīz vai valsts nodevībai.

ZELTA VĒRTA KONCENTRĒŠANĀS

Drīz atsākās Lūša uzvaru sērija, kas ļāva viņam kļūt par pasaules līderi. Spēcīgs un samērīgs augums, vienmēr skaidra galva, pienākuma apziņa un maksimāla koncentrēšanās, lieliska fiziskā sagatavotība, tas viss nebūtu tik vērtīgs bez vēl viena Jāņa fenomena — savdabīgas, gandrīz vai unikālas šķēpmešanas tehnikas. Tā, kā šķēpu meta Jānis, praktiski nedarīja neviens cits. Kustības izskatījās mierīgas un plūstošas, šķēps vienkārši izlidoja kā no katapultas bez kliedzieniem, sprādzieniem, kritieniem. Mūsdienu treneri izsakās, ka tas derējis tā laika planējošajiem šķēpiem, bet ne mūsdienu rīkiem, kuri vairāk prasa fizisko spēku. Jānis gan tam nekad nav piekritis.

Iespējams, ka mūsdienu treneriem taisnība, bet tieši Lūša tehnika ļāva viņam valdīt pasaulē gandrīz 15 gadus. Par visu var strīdēties, taču — lai šķēps lidotu pasaules rekordu tālumā, lai sportists negūtu traumas, jāmet tehniski pareizi. Jāņa labākie metieni bija teju vai ideāli, pasaulē daudzi pēc viņa kino un video ierakstiem mācījās mest šķēpu.

Īsi pirms olimpiskajām spēlēm Mehiko (1968. g.) Lūsis atkal spridzināja. 1967. gadā — 87,52 m, bet sezonas noslēgumā — 90,98 m, otrs tālākais metiens pasaules šķēpmešanas vēsturē.

Olimpisko sezonu Jānis Lūsis sāka ar satriecošu pasaules rekordu Somijas pilsētiņā Sārijervi — 91,98 metri! Daudzi varbūt ir neizpratnē, kāpēc Jānim ir tikai viens Latvijas čempiona tituls šķēpa mešanā (1968. g. — 90,32 m)? Tolaik viss treniņu un sacensību grafiks tika pakārtots PSRS izlases interesēm, un tas neļāva Jānim piedalīties pašmāju čempionātos.

Olimpiskajām spēlēm Jānis sāka gatavoties, laikus ierodoties Mehiko augstkalnē. Visur esošo žurnālistu un fotogrāfu klātbūtnē treniņos Jānis šķēpu regulāri meta tālāk par… 100 metriem. Tā bija sensācija, taču izskaidrojums bija vienkāršs — Valentīna Mazzālīša treniņu metodika paredzēja izmantot arī sieviešu šķēpu, kas ir 200 gramus vieglāks. Mazzālītis reiz pat fiksējis 126,28 metru tālu Lūša metienu.

Pašas sacensības gan izvērtās pavisam dramatiskas. Jānim, kas allaž visu racionāli salika pa plauktiņiem, ļoti nepatika sacensību norises laiks — oktobris, kad vieglatlētikas sezona parasti sen jau beigusies. Bija jācenšas saglabāt sportisko formu neparasti ilgu laiku, jo organisms gluži vienkārši, pieredzes mācīts, rudenī atsacījās akumulēt spēku maksimumu. Olimpiskajā stadionā līdz pat pēdējam mēģinājumam Lūša šķēps ne tuvu nelidoja līdz labākajiem rezultātiem, vien 86,34 m, kas pirms pēdējā mēģinājuma bija trešais rezultāts.

Jau daudz vēlāk Lūsis esot atzinies, ka gandrīz vai pirmo reizi juties nedaudz apjucis un vajadzējis gluži vai pārdabiski koncentrēties pēdējam metienam. Pēdējais mēģinājums… Līderi ir soms Jorma Kinunens — 88,58 m un ungārs Djerds Kulčārs — 87,06 m. Jānis ieskrienas, precīzi atvelk šķēpu, veic krustsoļus un… apstājas. Riskēdams pārsniegt metienam atvēlēto laiku, Jānis ārēji tik mierīgs visu veic vēlreiz un šķēps aizlido olimpiskā rekorda tālumā — 90,10 metri! Godam un likumsakarīgi nopelnīts olimpiskais zelts!

MINHENES NAGA PLATUMA DRĀMA

Starplaiks starp spēlēm pagāja labi padarīta darba zīmē. Kārtējo — trešo — reizi kļuvis par Eiropas čempionu, Lūsis jūlijā Stokholmā sasniedza savu otro pasaules rekordu — 93,80 metrus. Neilgi pirms Minhenes (1972. g.) klusi pašķīrās Jāņa un trenera Valentīna Mazzālīša ceļi. Iemeslus var meklēt gan abu raksturos (kas gan tik ilgi labi saderēja), gan Jāņa izaugsmē, kurai, iespējams, Valentīna zināšanas un uzskati vairs nevilka līdzi. Jānis par to īpaši daudz nekad nav gribējis runāt, sak’ — izšķīrāmies, un viss. Tikai ļoti uzmanīgi, salasot par drupatiņai, var secināt, ka Mazzālītis par daudz sācis dzīvot savā, reizēm iedomu pasaulē, kam ar konkrēti veicamajiem uzdevumiem nav bijis reāla sakara. Mazzālītim droši vien bija sava teorija, kāpēc Lūsis pasēja Minhenes olimpisko zeltu… Kas to lai zina, vai tiešām tā nebūtu noticis, ja abi paliktu kopā.

Par sportisko drāmu, kurā Jānis tikai divus centimetrus zaudēja mājiniekam Klausam Volfermanam (90, 46 un 90,48 metri), Jānis ilgus gadus bija atturīgs savos spriedumos — tā gadījās, un viss. Taču jau krietni vēlāk, izmantojot mūsdienu iekārtas un rūpīgi izpētot videoierakstus, meklējot atzīmes stadiona sektorā, var secināt, ka tā tomēr bijusi apzināta tiesnešu rīcība. Bet Jānis, taisnību meklēdams, pie krūtīm sev nekad nav sitis. Pat vairāk — Jānis ar Klausu kļuva par labiem draugiem, bieži ciemojās viens pie otra, jo ne jau sportisti mērīja rezultātus. Klauss reiz Jānim esot teicis — tu biji labāks!

Bet pārliecību par nokrāpto zelta medaļu Jānis droši vien paturēja pie sevis līdz pēdējam, jo lielajā sporta piedzīvojis ne tādas vien blēdības. Pēc Jāņa domām, tās turpinājušās arī ar Martina Dukura sudraba medaļām skeletonā, bobslejistu rezultātiem un citiem līdzīgiem gadījumiem. Sports nav tikai sports, bet arī miera laiku karš, kurā visi līdzekļi ir labi…

PĒC VIRSOTNES

Nākamās sezonas pēc dramatiskā starta Minhenē Jānis aizvadīja bez īpašas degsmes. Par to Lūsis nav daudz runājis, taču varēja noprast, ka trūcis motivācijas, kas liktu sniegties pēc arvien jaunām virsotnēm. Pilnīgi izpaliekot trenera Valentīna Mazzālīša padomiem, Jānis tomēr spēja sasniegt vēl vienu mērķi — startēt savās ceturtajās olimpiskajās spēlēs, turklāt 37 gadu vecumā, kas vieglatlētikai nav gluži raksturīgi. Godkārīgās PSRS izlases vadītāji pārāk lielas cerības uz Lūsi vairs nelika, taču atlases sacensībās latvietis 12. reizi kļuva par PSRS čempionu un šķēršļu startam Monreālā nebija. Uz Kanādu Jānis devās ar itin pieklājīgu rezultātu — 86,32 m, taču brīnumi nenotika — Jānis ar sev pieticīgajiem 80,26 metriem palika astotajā vietā.

Gadi, ilgstošā psiholoģiskā un fiziskā slodze lika sevi manīt, un drīz pēc spēlēm, piedaloties vēl PSRS un ASV valsts sacīkstēs (81,46 m, otrā vieta), Jānis savu šķēpmetēja karjeru beidza. Neskaitāmie starti, tituli paliek statistiķu rīcībā, bet viens fakts ir unikāls — Jānis Lūsis no 1967. gada 31. jūlija līdz 1970. gada 24. jūlijam nezaudēja nevienās sacensībās. Tās ir 1089 dienas!

Vēl īpaši nedomājot par tālāko, Jānis nopietni pievērsās ģimenes dzīvei. Viņa sieva ir Romas olimpisko spēļu čempione un pasaules rekordiste Elvīra Ozoliņa, kas gan nākusi no Krievijas, bet viņas vecvecāki ir latvieši. 1974. gadā viņiem piedzima dēls Voldemārs, kas vēlāk startēja divās olimpiskajās spēlēs (2000. gadā Sidnejā un 2004. gadā Atēnās) un savu karjeru beidza ar 84,19 m tālu metienu. Tas jau bija sasniegts ar jaunā tipa šķēpu.

Patiesi fanātiski Jānis iegrima sava jaunā īpašuma, lauku māju Zuši, apsaimniekošanā, kas atrodas Mazās Juglas krastā blakus Kangaru kalniem vien 44 kilometrus no Rīgas. Tur arī Jānis vēlāk pārcēlās dzīvot, pamazām atsakoties no Rīgas burzmas.

Šķēpmešanas apritē Lūsis atgriezās 1978. gadā, kad kļuva par PSRS izlases vecāko treneri. Kaut arī viņš vairāk koordinēja procesu, nevis trenēja, Jānis bija lepns, ka par Maskavas olimpisko spēļu čempionu kļuva latvietis — Māra Grīvas audzēknis Dainis Kūla. Par izlases vecāko treneri Lūsis nostrādāja sešus gadus, taču kārtējo tam laikam tik raksturīgo pēkšņo kampaņu rezultātā prestižo amatu nācās zaudēt.

Tālākā dzīve Jānim bija mazāk spilgta, joprojām saņemot algu kā PSRS armijas virsniekam (majors), veicot dažādus, reizēm visai necilus darbiņus saistībā ar savu iemīļoto disciplīnu.

Astoņdesmito gadu beigās Lūsim negaidīti piedāvāja darbu ārzemēs — Āfrikas valstī Madagaskarā. PSRS laikos tas vairāk bija politisks žests (mēs palīdzam attīstīties!), kā arī iespēja sporta veterāniem ļaut godam aizvadīt pēdējos gadus pirms pensijas. Algu Lūsis saņēma valūtā, kas rubļu ērā bija krietns ieguvums. Vietējo sporta dzīves vadītāju dotie uzdevumi nebija īpaši konkrēti, bet, ja reiz atbraucis olimpiskais čempions, lai sagatavo vismaz vienu labu šķēpmetēju. Lūsis to godam arī paveica. No pilnīga amatiera, turklāt 32 gadu veca vīra viņš izveidoja 1990. gada Āfrikas čempionu. Rezultāts gan nebija starptautiski izcils, vien 72 metri, taču tolaik Āfrikā neviens tālāk nemeta.

Madagaskarā Jānis ar Elvīru uzturējās četrus gadus, taču par nopietniem vietējo sportistu sasniegumiem runāt nevarēja, jo iezemiešu mentalitāte, dzīvesveids, uzskati bija tik nesaderīgi ar Lūša attieksmi pret sportu, kas tas vairāk izvērtās ar metienu tehnikas ierādīšanu, nevis nopietnu darbu.

Atgriezies Latvijā, Jānis izmēģināja roku privātajā biznesā — tirdzniecībā, arī politikā, taču tas beidzās ne pārāk veiksmīgi.

Lūša unikālo pieredzi vēlāk izmantoja zviedri, kurus Jānis konsultēja, faktiski trenēja tālaika labāko zviedru šķēpmetēju Patriku Bodenu, kas kādu laiku bija pasaules rekordists — 89,54 metri. Taču abu sadarbība pārtrūka sportista Ahilleja cīpslas plīsuma dēļ.

Jānis Lūsis piedalījās vēlāk tik slavenajā Latvijas Šķēpmetēju kluba dibināšanā, kas darbojas vēl šobaltdien. Starp citu, tajā Jānis rosījās kopā ar savu kādreizējo treneri Valentīnu Mazzālīti, arī trenēja savu dēlu. Voldemāram bija teicami fiziskie rādītāji, taču nebija tās tēva sportiskās dzirksts, kas atlētus padara par izciliem sportistiem.

Ieņemot vēl vairākus godājamus amatus Latvijas šķēpmešanas sprtā, Jānis tomēr nekļuva par varenu treneri. Ieskatoties sporta vēsturē, to var saprast, jo izcili sportisti reti kļūst par tikpat izciliem treneriem. Tik savdabīgam, noteiktu principu vadītam sportistam tā arī neizdevās radīt savu — Jāņa Lūša — šķēpmešanas skolu. Lai gan viņš labprāt visus konsultēja, daudzi treneri negribēja viņā ieklausīties, jo uzskatīja, ka tie ir uzskati no citas ēras. Sniegāju tīģeri reti kad rod piepildījumu piemājas dārziņā.

Kā ievērojamāko devumu var minēt Jāņa Lūša kausa izcīņu, kas allaž pulcē gan iesācējus, gan meistarus no daudzām valstīm. Lai vai kā, bet mest šķēpu tik izcila sportista klātbūtnē, saņemt kausus no olimpiskā čempiona rokām jebkuram rada spilgtu iespaidu, dod ierosmi trenēties vēl neatlaidīgāk.

Grūtākais laiks Jānim Lūsim bija pēdējais pusotrs gads, kad viņš cīnījās ar smagu, praktiski neizārstējamu slimību. 29. aprīlī nepilna 81 gadu vecumā izcilais Latvijas un 20. gadsimta pasaules šķēpmetējs, kurš kā vienīgais šīs disciplīnas pārstāvis uzņemts Starptautiskās Vieglatlētikas federācijas Slavas zālē, Jānis Lūsis savu šīszemes cīņu arēnu atstāja…

Juris Bērziņš -Soms
Juris Bērziņš -Soms