Piesardzīgā optimiste
Barjerskrējēja un sprintere Paula Sprudzāne runā ātri un smaidīdama, taču reizē piesardzīgi. Viņa gaisa pilis nav cēlusi un neceļ. Pirms došanās uz Eiropas Jaunatnes olimpiādi Tbilisi Paula plānoja tikai skriet tā, lai labotu savu personisko rekordu. Tas ņiprajai rīdziniecei arī izdevās. Ar savu personisko rekordu, kas reizē ir arī Latvijas U-18 rekords 100 m/b, sešpadsmitgadīgā Paula tikai par fotofiniša tiesu zaudēja uzvarētājai no Krievijas un izcīnīja sudraba medaļu, kas mūsu barjerskrējējām ir vēl nebijis panākums.
IZKĀPA NO ORĶESTRA BEDRES
Paula sportā ienāca samērā vēlu, tikai pirms trim gadiem, tēva pierunāta, viņa aizgāja uz savu pirmo treniņu pie Arkādijas trenera Edgara Voitkeviča, par kuru tēvs bija dzirdējis labus vārdus no pazīstamā barjerskrējēja Mārtiņa Stabiņa. Pirmais pusgads gan neliecināja, ka mūsu vieglatlētikā būtu ienākusi talantīga sportiste. Padrūmais Daugavas stadiona vieglatlētikas koridors, neskaitāmie audzēkņi nebija tas, kas mudinātu meiteni ziedot visu cerīgas nākotnes vārdā. Taču ja reiz vecākiem solīts…
Visu mainīja pirmās sacensības, kurās Paulai izdevās gūt panākumus īsajā sprintā. Līdz tam meitene nodarbojās ar mūziku — mācījās flautas spēli, ko pārtrauca tikai pērn. Viņa nevēlējās šīs studijas turpināt, lai sēdētu orķestra bedrē. Pār Paulas brīvo laiku virsroku bija guvis sports.
Treneris Edgars Voitkevičs vispirms uzteic savas audzēknes spriestspēju un apzinīgumu. Nav daudz tik jaunu sportistu, ar kuriem var pārrunāt katru niansi, atrast kļūdas un mēģināt tās labot.
Pirms nepilna pusotra gada treneris Paulu uzaicināja pamēģināt skriet barjeras. Tas bija precīzs trāpījums, un jau pērn Paula laboja senseno Latvijas rekordu U-16 vecuma meitenēm, šogad U-18. Arī nākamgad viņas distancē būs zemās barjeras (76 cm, pieaugušajām — 84 cm), tāpēc U-20 un U-23 rekordiem vēl ir laiks.
TBILISI SUDRABA SPOZME
Esam pieraduši pie mūsu šķēpmetēju panākumiem, bet citās vieglatlētikas disciplīnās gadās pa retam uzplaiksnījumam. Pirms Eiropas Jaunatnes olimpiādes neviens neko īpašu no Paulas negaidīja. Treneris, sēdēdams Jūrmalā, lēsa, ka veiksmes gadījumā varētu cerēt uz finālu. Tāpēc arī Paula atteicās no otras disciplīnas — 200 m, kur cerības bija mazākas, taču spēki galvenajam startam nedaudz zustu.
Jau priekšskrējienā Paula apliecināja savu sportisko formu un nopietnos nodomus, jo finālā iekļuva ar trešo labāko rezultātu. Meitene nenoliedz, ka pirms izšķirošā skrējiena bijis neliels satraukums, taču reizē ar starta šāvienu viss pazudis. Vienu brīdi Paula, liekas, bijusi pat vadībā, taču neliels misēklis pie astotās barjeras (100 m tādu ir 10) nedaudz izsitis no ritma. Ar gribasspēku izdevies atgūties, un finišā tikai tūkstošdaļas latvietei liedza kļūt par olimpiādes čempioni. Paula atzīst, ka arī sudrabs ir lielisks sasniegums, par kuru viņa pirms sacensībām pat neesot domājusi. Jauniešu sportā spēku samēri katru gadu ir citādāki un sezonas labāko skrējēju saraksti vēl neko neliecina.
BARJERAS UN SPĀŅU VALODA
Vasara vēl tikai tuvojas izskaņai, taču vieglatlētikas sezona jau beigusies, jo Paulai vairs sacensību nav. Drīz skola, un viņa turpinās mācības Rīgas Kultūru vidusskolas 10. klasē. Paulu ļoti interesē valodas, un skolā tām pievērsta īpaša uzmanība, apgūsti kaut ķīniešu vai arābu valodu. Līdz šim viņa mācījās latviešu, angļu, franču, tagad izvēlējusies pievērsties arī spāņu valodai. Iemesls visai vienkāršs — ļoti skanīga, tajā runā visās pasaules malās (ASV vien ir 50 miljoni spāņu valodas pratēju, vai visa Latīņamerika ir spāniski runājoša), gribas to apgūt. Mācības Paulai grūtības nesagādā, jo ilgstošās mūzikas stundas, tagad arī sporta gaitas apliecinājušas, ka visu var apgūt, ja nežēlo laiku un pamatīgi iedziļinās katrā savā nodarbē.
Vasaras nogalē treniņi ir nedaudz citādi, tagad Paula un viņas grupas biedri bieži trenējas Jūrmalas kāpās, kur Asaros dzīvo viņas treneris. Rudenī viss ieies vecajā ritmā — ceļš no Vecmīlgrāvja uz skolu Ganību dambī, tad pa taisno uz Daugavas stadionu. Trenējas Paula cītīgi, sagatavošanās periodā ir pat seši treniņi nedēļā.
Runājot par nākotnes nodomiem, Paula vien smej, ka laiks rādīs. Vieglatlētikai un barjerām viņa mest mieru negrasās. Pieredzējušais treneris gan ir piesardzīgāks — viņa praksē bijis ne mazums meiteņu, kurām ap 18 gadiem nodomi negaidīti mainās un sporta kurpes tiek noliktas plauktā. Edgars Voitkevičs cer, ka ar Paulu tā nenotiks. Pati sportiste atzīst, ka barjerskrējienā patiesas vērtības ir divas — ātrs 100 m skrējiens un laba barjeru pārvarēšanas tehnika. Lai labotu 26 gadus veco Ludmilas Olijares Latvijas rekordu 100 m/b — 12,90, 100 m jāskrien ap 11,50 (Olijare — 11,52). Pagaidām Paulas rekords ir 12,11 (ar nelielu pavēju. Savukārt barjeru pārvarēšanas tehnikas uzlabošana ir nebeidzams process, jo strikti neteiktu kanonu nav — jāatrod racionālākais, sev piemērotākais stils.
Starp citu, nākamgad tajā pašā Tbilisi notiks Eiropas U-18 čempionāts…
Paula SPRUDZĀNE
Barjerskrējēja, skolniece
Dzimusi: 1999. gada 19. martā Rīgā
Augums, svars: 164 cm, 60 kg
Izglītība: mācās Rīgas Kultūru vidusskolas 10. klasē
Sporta gaitas: vieglatlētikā kopš 13 gadu vecuma
Treneris: Edgars Voitkevičs (sporta skola Arkādija)
Personīgie rekordi: 100 m/b (barjeru augstums 76 cm) — 13,75, 100 m — 12,11
Lielākie sasniegumi: 2. vieta Eiropas Jaunatnes olimpiādē (2015), daudzkārtēja Latvijas jauniešu čempione dažādās sprinta un barjerskriešanas disciplīnās, Latvijas rekordiste 100 m/b U-16 un U-18
Vaļasprieki: literatūra, it sevišķi autobiogrāfiski romāni, svešvalodas
