Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Aijas laiks

Ja vairākām spēlētājām viss gāja no rokas un komanda bija vadībā, Aija laukumā varēja kļūt pilnīgi nemanāma. Sak’, ko nu es, lai citas met punktus un vāc bumbas. Viņas meistarība un cīnītājas raksturs vislabāk izpaudās, kad nevienai neveicās un komanda šķita nolemta zaudējumam. Pietika pateikt: Kura tad cita, ja ne tu, Aija?” un viņa kļuva neapturama,” tā savas audzēknes Aijas Putniņas pirmos gadus basketbolā atceras TTP basketbola skolas trenere Maija Kubliņa.

Starp treneres stāstu un Latvijas sieviešu valstsvienības gaitām Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā 2014. gada vasarā tiešas paralēles nav velkamas.

Atmiņas, iespējams, nav pilnīgi precīzas, savukārt mūsu komanda šovasar pilnīgi noteikti nevienā spēlē nenokļuva tik bezcerīgā situācijā, ka glābšanas misija būtu jāuzņemas vienai supermeitenei. Tomēr statistika apliecina, ka sešās oficiālajās spēlēs tieši Aija Putniņa kļuva par Latvijas komandas vislietderīgāko spēlētāju (vidēji mačā lietderības koeficients 14), otro labāko snaiperi (12,5), labāko cīnītāju par atlēkušajām bumbām (6,7), turklāt laukumā pavadījusi lielāko spēles laiku — vidēji spēlē 30 minūtes 37 sekundes.

Sauso statistiku papildina arī galvenā trenera Ainara Zvirgzdiņa atzinība: „Aija šajā izlases modelī kļuva par līderi gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Pavadīja laukumā daudz minūšu un iznesa lielāko slodzi. Prieks, ka piecu gadu laikā viņa ir tā progresējusi, ka kļuvusi par Latvijas izlases vērtību. Stabilu vērtību. Tas dod pārliecību, ka nākotnē viņai ies vēl labāk.”

FRANCIJAS VIETĀ PIESPIEDU PAUZE

Valstsvienības sastāvā Aija debitēja 2008. gada vasarā, pagūdama ielēkt olimpiskajā ekspresī, kas caur kvalifikācijas turnīra pieturu Madridē devās uz Pekinas spēlēm. Kopš tā laika slaidā gaišmate regulāri bijusi valstsvienības sastāvā, tiesa, pirmos gadus turoties pieredzējušāko komandas biedreņu ēnā.

Iznākšana saulītē bija paredzēta pērn, kad Putniņa sakrāja solīdu statistiku Spānijas virslīgā un tika uzlūkota kā potenciāla valstsvienības līdere Eiropas čempionāta finālturnīrā. Diemžēl lielās cerības pārsvītroja sezonas laikā iegūtais pleca savainojums. Cerības uz ātru atlabšanu izgaisināja dakteru spriedums: bez operācijas neiztikt!

„Eiropas čempionāta spēles nācās skatīties mājās pa televizoru. Grūti… Liekas, ka tev taču jābūt laukumā, jāpalīdz. Tiesa, pie TV ekrāna tomēr ir mazliet vieglāk nekā zālē uz rezervistu soliņa. Neko darīt — savainojumi pieder pie sportistu likteņa,” Aija nelabprāt atceras pērnās vasaras emocijas.

Jo vairāk tāpēc, ka Latvijas komandai Francijā neveicās tik labi, kā bija cerēts. Meitenes pēc trim zaudējumiem pirmajās trijās spēlēs posās mājās, bet Aija savā tvitera kontā ierakstīja optimistiski uzmundrinošu frāzi: „Tiksimies nākamajā finālturnīrā!”

ARRIVEDERCI, BELLA ITALIA!

Lai apņemšanos piepildītu, vispirms gan vajadzēja tikt pie veselības, ko izdarīt nav bijis viegli.

„Iepriekš bija mežģīti un lauzti pirksti, bet tas jau bija sīkums. Operāciju nācās veikt pirmo reizi. Pēc tās mēnesi ar savainoto roku neko nedrīkstēju darīt. Rehabilitācijas process sākās ar vienkāršiem vingrinājumiem, lai roku varētu pacelt tiktāl, lai spētu zobus iztīrīt. Pēc procedūru kursa pamazām plecs iestrādājās un varēju sākt trenēties. Pati sevi biju noskaņojusi, ka jāpastrādā kārtīgi, lai sezonai būtu gatava par 110 procentiem. Bija gan motivācija, gan enerģija.”

Sāpes plecā savā ziņā mazinājusi skaidrība par nākotni, jo spēkā jau bija vienošanās ar vienu no Itālijas līgas labākajām komandām Liomatic Umbertide. Itālieši zinājuši par Aijas veselības problēmām, tomēr tās neietekmēja līguma noslēgšanu.

„Zinu klubu pārstāvjus, kuri pēc traumām uz spēlētājām skatās caur pieri, bet itālieši bija ļoti pretimnākoši. Acīmredzot skaidri zināja, ka grib mani dabūt savā komandā,” Aija smaida. „Savukārt es negribēju laist garām labu piedāvājumu. Vienojāmies, un līdz sezonas sākumam patiešām viss bija kārtībā. Biju domājusi, ka atgriezties būs grūtāk.”

Sezona klubā izdevusies samērā veiksmīga. Trešā vieta valsts čempionāta pamatturnīrā, iekļūšana pusfinālā gan čempionāta izslēgšanas turnīrā, gan Itālijas kausa izcīņā…

„Sezonas beigās nepaveicās, vairākām labām meitenēm bija traumas. Ar visu to varējām tikt finālā, jo gan kausa izcīņā, gan čempionāta izšķirošajā spēlē zaudējām tikai ar dažu punktu starpību. Pašai? Vienmēr jau gribas labāk, bet plus mīnus esmu apmierināta. Spēlēju samērā daudz (vidēji mačā 27 minūtes), statistika normāla (10,1 punkts, 5,2 atlēkušās bumbas). Palikt arī nākamgad? Nē, tādu plānu nebija ne man, ne klubam. Komanda laikam stipri mainīsies, jo nepaliek arī abas amerikānietes. Pašai gribas spēlēt ne tikai nacionālajā turnīrā, bet arī Eirolīgā vai vismaz Eiropas kausa izcīņā. Savas vēlmes pateicu aģentam, tālākais — viņa ziņā. Žēl, ka Eirolīgas komandu skaits samazināts no 24 līdz 16, labu vietu nav nemaz tik daudz.”

Uz jautājumu par valsti, kurā gribētos vai negribētos spēlēt, Aija diplomātiski atbild, ka nekāda melnā saraksta neesot. Galvenais, lai klubs piedalītos augsta līmeņa sacensībās. Un būtu iespēja spēlēt, nevis nīkt uz rezervistu soliņa.

„Gribu progresēt, attīstīties, bet to var izdarīt tikai laukumā. Ja jāsēž malā, tad labāk to darīt mājās pie TV,” Aijas balsī ieskanas kategorisks tonis.

Profesionāles gaitās jau spēlēts Francijā un Lietuvā, Spānijā un Itālijā. Pie biežās dzīvesvietas un apstākļu maiņas pierasts, šāds ritms pieder pie sportista ikdienas.

„Kluba izvēli nekad neesmu nožēlojusi. Varbūt ne vienmēr dabūju to, ko gaidīju, bet dzīvē visam jāiziet cauri. Visur, kur spēlēju, daudz iemācos. Zināšanas, pieredze noder nākamajā sezonā. Arī labāk saprast, ko gribu. Sadzīves ziņā, protams, ir atšķirības. Visātrāk iejutos Spānijā — atvērtāki cilvēki, bija ļoti labas komandas biedrenes, sakārtota sadzīve. Bet lielu problēmu nav bijis nekur. Ja reiz līgums noslēgts, tad skaidrs, ka septiņus astoņus mēnešus būs jāpavada noteiktā sabiedrībā un nav citu iespēju, kā iejusties pēc iespējas ātrāk. Savukārt basketbola ziņā, šķiet, Itālijas līgā līmenis jau bija augstāks nekā iepriekš Spānijā. Tur bija jūtams, ka klubiem trūkst līdzekļu, lai piesaistītu WNBA spēlētājas, kā tas tika darīts dažus gadus iepriekš.”

LAUKUMĀ JĀSTRĀDĀ. ARĪ AR GALVU

Pirms dažiem gadiem, kad Starptautiskā Basketbola federācija pārkārtoja sacensību grafiku, sieviešu izlašu turnīrus sākot rīkot vasaras sākumā, uzreiz pēc klubu turnīru beigām, ieskanējās bažas, ka nogurums un savainojumi pēc garās sezonas mazinās spēlētāju azartu pārstāvēt savu valsti. Aija šai teorijai nepiekrīt.

„Protams, ir gan nogurums, gan sīkas veselības problēmas, tomēr man vienmēr gribējies spēlēt izlasē, un šo brīdi ar nepacietību gaidu katru gadu. Iespēja satikties ar gadu neredzētām meitenēm, gods pārstāvēt Latviju un atkal tikt uz Eiropas čempionāta finālturnīru… Tās ir ļoti patīkamas emocijas, kuras citādi iegūt nevar.”

Latvijas valstsvienībā turpinās paaudžu maiņa, tāpēc pieredzējušākajām basketbolistēm pēdējos gados treniņnometne tradicionāli sākas, iepazīstoties ar jaunajām partnerēm. Arī šis gads nav bijis izņēmums. Aija, kas pēdējos gadus spēlējusi ārzemju klubos, atzīst, ka dažas izlases dalībnieces atcerējusies no kopīgiem startiem jaunatnes komandās, bet par dažām jaunajām basketbolistēm iepriekš tikai dzirdējusi.

„Patiesībā esam stipri dažādas. Ir pieredzējušās spēlētājas, ir ne tik pieredzējušās un pavisam jaunās. Biju ļoti priecīga, ka komandā atgriezās Zane Tamane. Pieredzējusi spēlētāja un ļoti pozitīvs cilvēks, no kura jaunās daudz varēja mācīties. Tas bija pluss komandai gan spēles, gan mikroklimata ziņā. Dažos treniņos piedalījās arī Anete Jēkabsone — tas gan bija pārsteigums. Jā, viņa drīz aizbrauca uz sieviešu NBA, bet bija runa, ka nākamsezon varētu palīdzēt. Sadzīvē kaut kas jau notika tādos bariņos, interešu grupās, bet kopumā mikroklimats bija ļoti labs. Tās, kuras netika divpadsmitniekā, sirsnīgi atbalstīja komandu. Bija prieks spēlēt.”

Aija Putniņa ir viena no nedaudzajām spēlētājām, kura palikusi komandā kopš galvenā trenera Ainara Zvirgzdiņa pirmā darba cēliena, kas palicis atmiņā ar 4. vietu Eiropas 2007. gada čempionātā, līdzdalību Pekinas olimpiskajās spēlēs un līdz galam nepiepildītajām cerībām Eiropas čempionātā Rīgā, kas toreiz saasināja runas par nesaskaņām starp treneri un daļu spēlētāju. Aija gan neslēpj, ka ziņu par Zvirgzdiņa atgriešanos sieviešu valstsvienības priekšgalā uztvērusi pozitīvi.

„Valstsvienībā ienācu tik tikko 20 gadu vecumā. Var teikt — no bērnu basketbola. Bet pie Zvirgzdiņa bija basketbola augstākā matemātika — dažādas sistēmas aizsardzībā un uzbrukumā, visu laiku vajadzēja domāt. Adaptēties bija grūti. Toties tagad jau zinu viņa prasības, un šogad iejusties bija daudz vieglāk. Ļoti cienu treneri — kā viņš vada treniņus, kā analizē spēles. Katrai pretinieku uzbrukuma sistēmai mums ir pretī savs aizsardzības veids. Nav vienkārši, jo laukumā visu laiku jāstrādā. Īpaši ar galvu. Drīkstam improvizēt, tomēr ir pamatlietas, kurām jābūt izdarītām. Treneris jau skaidri un gaiši pateicis: ja spēlēsim, kā viņš liek, būs arī uzvaras. Praksē esam pārliecinājušās, ka tā arī notiek. Tiklīdz sākam pa savam kaut ko izgudrot, spēle pajūk un sākas problēmas. Man jau bija iepriekšējā pieredze un prakse, bet jaunajām spēlētājām nebija viegli — gatavošanās process tikai mēnesis… Toties nākamgad jau būs vieglāk.”

SAPNIS PAR RIO

Domu, ka Latvijas komanda varētu netikt uz sesto Eiropas čempionāta finālturnīru pēc kārtas, Aija neesot pieļāvusi pat teorētiski. „Visu cieņu mūsu pretiniecēm, bet starp viņām neviena komanda nebija neuzvarama. Mums gan bija ļoti jauns sastāvs, tāpēc vispirms vajadzēja saspēlēties, saprast, ko kura var. Arī treneris ar daudzām spēlētājām strādāja pirmo reizi un tagad noteikti labāk mūs iepazinis. Tātad nākamsezon gatavošanās sāksies jau no citas, labākas, pozīcijas. Vairāk varēsim pievērst uzmanību tiem spēles elementiem, kuros šoreiz pieļāvām kļūdas.”

Latvijas valstsvienība Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā pirmo reizi uzvarēja piecās spēlēs no vietas, un klupiens pēdējā mačā Itālijā, kad latvietēm pirmā vieta un ceļazīme uz Eiropas 2015. gada čempionāta finālturnīru jau bija rokā, bet mājiniecēm uzvarai bija būt vai nebūt finālā cena, pat īsti nesabojāja omu. Ar šovasar paveikto var būt apmierināta gan Aija, gan komanda. Bet kā būs nākamgad?

„Pēc gada noteikti spēle būs uzlabojusies gan individuāli, gan komandai,” Aija cenšas izvairīties no konkrētības. Arī tad, kad pajautāju par pašas mērķiem: „Augsti!” (smaida).

Vai paši augstākie? Aija kļūst nopietna: „Esmu piedalījusies olimpiskajās spēlēs. Zinu, kas tas ir un kā jāspēlē, lai tur nokļūtu. Vienmēr nospraužu visaugstākos mērķus. Taču skaļi sapņot par Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm nav lielas nozīmes. Kā sagatavosimies, kā būsim gatavas, tik tālu arī tiksim.”

Lai būtu pēc iespējas labāk gatava nākamās vasaras izaicinājumiem Eiropas čempionāta finālturnīrā, kas jūnijā risināsies Ungārijā un Rumānijā, jābūt labai sezonai klubā un, protams, veselībai. Iespēju, ka izlasei varētu nākt par labu problēmas klubā, kas vairotu motivāciju, Aija noraida kā nepamatotu — sportiskā apetīte esot vienmēr, un pēc viena panākuma gribas nākamo. Lai arī cīņa divās frontēs prasa daudz spēka.

„Kad ar izlasi atgriezos no pēdējās spēles Itālijā, iekritu gultā, un likās, ka nevarēšu pakustēties. Uzkrājies fiziskais un psiholoģiskais nogurums. Bet nebūtu viegli arī tad, ja izlasē vajadzētu spēlēt kā puišiem — uzreiz pēc atvaļinājuma… Nē, man labāk patīk, kā tagad. Sezonas laikā uzņemts spēļu ritms, ķermenis turas tonusā, un tas viss vienkārši jāsaglabā. Un tagad varu mierīgi atpūsties, kādu laiku nedomājot par mērķtiecīgiem treniņiem.”

Atpūta Aijai saistās ar ģimeni, sen neredzētiem draugiem, siltu laiku un aktīvu dzīvesveidu. Piemēram, izbraucieniem ar divriteni tūrista režīmā. Nopietns darbs atsāksies jūlija beigās, kad, cerams, būs arī skaidrība par jauno darbavietu.

 

Aija PUTNIŅA

Basketboliste

Dzimusi: 1988. gada 15. janvārī Rīgā

Augums: 192 cm

Izglītība: nepabeigta augstākā

Pozīcija: uzbrucēja/puscentrs

Sporta gaitas: Rīgas TTP basketbola skolas audzēkne

Treneres: pirmā trenere Ilga Priedoliņa, pašreiz — Maija Kubliņa

Mācījusies un spēlējusi: Regis Jesuit Hight School (ASV, 2004—2006) un University of Colorado (ASV, 2006—2008). Kopš 2008. gada rudens profesionāla basketboliste. Spēlējusi komandās Olesa Espanyol (Spānija; 2008—2009), USO Mondeville (Francija, 2009—2010), Arras (Francija, 2010—2011), Viči Aistes (Lietuva, 2011—2012), UNB Obenasa (Spānija, 2012—2013) un Liomatic Umbertide (Itālija, 2013—2014).

Sasniegumi : spēlējusi Latvijas U-16, U-18 un U-20 izlasēs. Kopš 2008. gada spēlē Latvijas valstsvienībā. Piedalījusies 83 spēles, guvusi 458 punktus.

Piedalījusies Pekinas olimpiskajā turnīrā (2008), kā arī Eiropas čempionātu finālturnīros 2009. un 2011.gadā

Mērķi sportā: vēl nav sasniegti

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies

Vaļasprieks: aktīvs dzīvesveids