LATVIJAS III OLIMPIĀDE Izgrieza pogas Rīgai un Ventspilij
Kaut gan olimpiskās kustības būtība meklējama indivīda tieksmē pilnveidoties un jebkāds komandu vērtējums — vienalga, tiek skaitītas zelta godalgas, medaļas vai rēķināti punkti — runā pretī olimpisko spēļu klasiskajam garam, cilvēka tieksme salīdzināt nesalīdzināmo ir neiznīdējama gan visas pasaules, gan kaimiņu ciemu mērogos. Un tad nu Latvijas III olimpiādē iznācis tā, ka basketbola metropoles gods no vīzdegunīgās galvaspilsētas, kas nevīžoja izveidot savām iespējām atbilstošu vīriešu komandu, šoreiz pārcēlies uz Kurzemes piekrasti. Turklāt — uzmanību! — nevis uz lielbudžeta komandas mājvietu Ventspili, bet gan uz Liepāju. Pirmā vieta vīriešu konkurencē un ceturtā pozīcija dāmu turnīrā — summā labāk nekā jebkurai citai Latvijas pilsētai vai novadam!
AR SAVĒJIEM — LĒTĀK UN LABĀK
„Ar Rīgas un Ventspils lielajiem klubiem skrieties nevaram un negrasāmies, bet…” olimpiskie panākumi nav sagrozījuši Liepājas sporta spēļu skolas direktora un basketbola kluba Liepājas Lauvas valdes priekšsēdētāja Artūra Košeļeva galvu, tomēr gandarījuma sajūta lien laukā kā īlens no maisa. Izšķirīgo spēļu laikā Liepājas Olimpiskā centra tribīnēs valdīja gaisotne, kāda reti piedzīvota pat spraigāko LBL cīņu laikā. Kāda daļa publikai gar to, ka vasaras vidū basketbolisti ne tuvu nav labākajā sportiskajā formā, ja cīņā par dzimtās pilsētas vai novada godu lietā tiek likts neviltots azarts, nerimstoša enerģija?! Turklāt laukumā bija savējie, nevis viesstrādnieki no tuvienes vai tālienes, kā tas bieži vērojams klubu spēlēs. Un tādos apstākļos pusfinālā pa laukumu visu 40 minūšu garumā aiz deguna tika vazāti mīļie kaimiņi ventspilnieki ar trim valstsvienības spēlētājiem ierindā!
„Kā olimpiādes rīkotājiem mums nevajadzēja piedalīties priekšsacīkstēs, taču gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē Latvijas līderu četriniekā bez kādām privilēģijām iecīnījāmies arī valsts čempionātos. Turklāt Liepājas Papīra meitenes to paveica tikai pašu spēkiem un arī starp Liepājas Lauvām mūsu skolas audzēkņu pēdējos gados bijis vairāk nekā viesstrādnieku. Pacietība, audzinot savus un arī ne gluži savus jaunos basketbolistus, galu galā atmaksājas, kaut arī process nav nedz ātrs, nedz gluds. Taču mūsu apstākļos tas ir daudz loģiskāk, nekā pirkt gatavus meistarus, kas bieži vien izmaksā dārgi, bet tik un tā nedod cerēto rezultātu,” Košeļevs uzsver, ka lokālpatriotisko pavērsienu pilsētas basketbola attīstībā diktējusi dzīves loģika.
LATGALES DĒLI KURZEMES BASKETBOLAM
Liepājnieki veiksmīgi izmantojuši turīgāko kaimiņu ambīciju blakusefektu. Pirms dažiem gadiem ventspilnieki, nesagaidījuši brīnumus strauji gūtu stabilu panākumu veidā (ar 2009. gada pavasarī izcīnīto valsts čempionu titulu tobrīd nepietika!), no darba atbrīvoja ne tikai vārdos, bet arī praktiskajā darbā sevi kā labu jauno talantu attīstītāju apliecinājušo Lubānā dzimušo treneri Agri Galvanovski. Tomēr viņš bez darba ilgi netika atstāts un paveica to, kas iepriekš Liepājā nebija izdevies nevienam — divus gadus pēc kārtas aizveda Lauvas līdz LBL čempionāta bronzai. Turklāt to paveica ar krasi atjauninātu sastāvu, līdzās dažiem pieredzējušiem līderiem par labiem spēlētājiem palīdzēdams kļūt jaunajiem liepājniekiem Marekam Mejerim, Kristapam Migliniekam, Artim Atem, Tomam Leiterim, Arnoldam Helmanim.
„Ja šādu sastāvu varētu nosargāt vēl dažus gadus un norūdīties gan Baltijas līgā, gan Eiropas kausa izcīņā, tad…” pats Galvanovskis neslēpa, ka viņa profesionālās ambīcijas neaprobežojas tikai ar Latvijas bronzu un kārtējā perspektīvā basketbolista pacelšanu jaunā kvalitātē. Liepāja atsaucās izaicinājumam, pēdējos divus gadus nopietni apsverot iespēju debitēt FIBA Izaicinājuma kausā. Tomēr, izsverot potenciālos ieguvumus un tēriņus, piesardzība pagaidām guvusi virsroku. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Galvanovskis uz diviem gadiem noslēgto līgumu tālāk nepagarināja, izvēlēdamies darba piedāvājumu Ukrainā. Tostarp Liepāja no kursa nenovēršas, vietā uzaicinot profesionālās reputācijas un pieredzes ziņā līdzvērtīgu kandidātu — Līvānos dzimušo Gunti Endzelu, kurš arī pirms gada ne savas gribas dēļ šķīries no Ventspils.
„Lauvumodelis nemainīsies — pamatsastāvā un LBL 2. divīzijā spēlējušie jaunie plus daži pieredzējušie. Uzdevumi arī ne — Latvijā cīnīsimies par medaļām, Baltijas līgā krāsim pieredzi. Protams, būtu interesanti izmantot arī savējos, kuri maizi pelna ārzemēs vai citās komandās un Liepājai palīdzēja tikai olimpiādē — Mareku Jureviču un Jāni Porziņģi. Taču turēsimies pie zemes —klubam visā sezonas garumā viņi ir par dārgu. Audzināsim citus. Jaunatnes līgas vecākajā grupā šogad Liepājas komanda pirmo reizi izcīnīja sudrabu. Puišiem iekšā ir, jāprot tikai dabūt ārā. Rūdīsimies, centīsimies iekost Latvijas flagmaņiem un tad — kas zina? — pēc gada varbūt dosimies Eiropā,” Endzels ieskicē tuvākās nākotnes plānus.
CETURTĀS — TUVĀK TREŠAJAI, NEKĀ PIEKTAJAI VIETAI
Kamēr Liepājas vīri baudīja olimpiskās uzvaras priekus, meitenes turnīru pabeidza ar rūgtuma piegaršu. Pusfinālā pret Rīgas komandu reālu izredžu uzvarēt nebija, bet mačā par bronzu Ventspils komanda šķita ņemama. Nekā — zem Ventspils karoga sapulcētās pieredzējušās spēlētājas ar prātu apspēlēja gados jaunākās liepājnieces, no kurām daudzām turpinājās pavasarī aizsāktā neveiksmju sērija. Proti, zaudējumi cīņā par bronzu gan Sieviešu līgā, gan Jaunatnes līgas vecākajā grupā. Kā noburtas…
Un tomēr sezona iezīmējusi pozitīvu pavērsienu Liepājas sieviešu basketbola saimniecībā. Līdz ar vīriešu komandās labu pieredzi ieguvušā trenera Armanda Misus nostāšanos Liepājas Papīra priekšgalā darbs tuvinājies modernā basketbola standartiem. „Dzīvojam kā amatieri, strādājam kā profesionāļi,” tā sezonas laikā komandas ikdienu raksturoja gan treneris, gan spēlētājas, atzīstot, ka viegli neesot, bet laukumā jūtams, ka ieguldījums nav bijis velts. No rokām izlaistā Latvijas čempionāta un olimpiādes bronza nav mazinājusi apņēmību tādā garā turpināt. Tiesa, dzīve sieviešu komandu plānos veic savas korekcijas — daža dodas mācīties, cita pārceļas uz dzīvi ārzemēs. Profesionālas komandas Liepājā nebūšot, bet Latvijas līgā soli augstāk par pērn ieņemto ceturto vietu gan gribētos spert. Un gādāt par to, lai Sabīne Niedola nebūtu pēdējā Liepājas pārstāve valstsvienībā.
