Students un 200 m krauls

Māra Jurševica

Sestdien Melburnā atklāj pasaules čempionātu ūdenssporta veidos. Latvijas komandā pieredzējušākais peldētājs ir Romans Miloslavskis – Baltijas starptautiskās akadēmijas students.

– Daudzi starptautiskas klases atlēti uzskata, ka sports un mācības nav savienojamas.  Ko tu par to domā?

– Mācības traucē, bet, ja ļoti grib, var visu paspēt. Protams, ir periodi, kad neko citu nedaru, kā tikai trenējos, bet, kad rodas brīvs brīdis, braucu uz Liepāju, eju uz akadēmiju. Ne jau visu dienu trenējos. Vakarā noteikti atliek laiks mācībām.

– Ja nestudētu, peldētu ātrāk?

– Kas to lai zina? Nav iespējams tikai trenēties kā automātam. Visi izcili sportisti ir ar izglītību.

– Tev tīkamākā disciplīna.

– Patlaban divsimt metru kraulā. Iepriekš sacīkstēs peldēju gan uz muguras, gan delfīnā. 2000. gadā izmēģināju divsimt metru kraulu. Sasniegtais rezultāts bija vistuvāk olimpiskajai kvalifikācijas normai. Tā arī sāku arvien vairāk pievērsties šai disciplīnai.

– Vismaz reizi mūžā iešāvusies prātā doma, ka šis sporta veids ir garlaicīgs?

– Nekad. Profesionālais sports nav garlaicīgs, jo ir tik nozīmīgas sacensības, lieliski konkurenti. Tiesa, ikdienā treniņnometnēs darbošanās ir monotona – sporta bāze un viesnīca, tas arī viss. Nezinu, kā ir citiem sportistiem, taču es gūstu baudu, redzot, ka mani rezultāti uzlabojas. Esmu gatavs izdarīt visu iespējamo, lai tā būtu arī turpmāk.

– Kādreiz, vismaz domās, esi gājis prom no peldēšanas?

– Jā, bijuši brīži, kad ne tikai domāju, bet arī saku – viss, man pietiek! Pēc tam ar treneri visu izrunājam un turpinām.

– Ātri salīgstat mieru?

– Sākumā ilgāk staigāju apvainojies. Iet gadi, kļūstu prātīgāks. Man trenere ir kā mamma. Tagad, ja ir domstarpības, tās korekti un ātri atrisinām.

– Esot treniņnometnēs, agri vai vēlu tomēr cits citam apnīkat.

– Tas ir neizbēgami. Pēc sacensībām nedēļu ņemu atvaļinājumu vai arī septiņas dienas peldu viens, protams, ja nav jāgatavojas nākamajiem startiem. Kad notiek galvenais darbs, visi esam kopā.

– Ja katram ir sava taisnība, kurš kuram veiksmīgāk pierāda savu patiesību?

– Atklāti sakot, tagad trenere iet manā pavadā (smejas).

– Kas tev svarīgāks – rezultāts vai uzvara, teiksim, pār astoto titulētāko peldētāju, pašam paliekot septītajā vietā?

– Arī peldēšanā sportistiem ir dažādi posmi. Pat nopelniem bagātākajam gadās, ka uz galvenajām sacensībām nav izdevies sasniegt labāko sportisko formu. Ja man izdodas tobrīd viņu pārspēt, nejūtu nekādu gandarījumu. Svarīgākais ir rezultāts. Ja vēl ir augsta vieta, tad prieka vēl vairāk. Katrā ziņā neesmu sasniedzies tādas virsotnes, lai varētu nomierināties un netrenēties ar pilnu spēku.

– Kuru savu rezultātu uzskati par vērā ņemamu?

– 2003. gada Eiropas čempionātā Īrijā – biju septītais divsimt metros kraulā. Toreiz peldēja arī slavenais holandietis Pīters van den Hogenbands. Pārējie rezultāti bija ļoti blīvi. Pasaules kausa posmos esmu bijis piektais.

– Vai pirms starta gribi, lai tevi liek mierā?

– Negribu, lai mani traucē mazpazīstami cilvēki, toties no tuvākajiem draugiem un radiem vienmēr gaidu un saņemu atbalstu.

– Ja mūsu peldētājiem sacīkstēs līdzjutēju būtu tikpat daudz kā Latvijas hokeja izlasei, tavi rezultāti būtu labāki?

– Kad tribīnēs redzu mūsu sporta cienītājus, apzinos, ka viņi te ir tādēļ, lai redzētu arī manu startu. Izjūtu vēl lielāku atbildību.

– Startējot savā iecienītajā distancē, visu dari pilnīgi automātiski?

– Bez domāšanas neiztikt. Jādomā, kā uzsākt apgriezienu, kā to pabeigt, kurā brīdī uzsākt īrienu, kurā pabeigt. Nianšu ir bez sava gala, katrai jāizjūt īstākais brīdis.

– Peldot vēro konkurentus?

– Ir vairāki sportisti, kuriem blakus viegli peldēt. Viņi, tāpat kā es, peld vienmērīgi un līgani. Tas man patīk. Taču ir tādi, kuriem blakus peldēt ir neērti. Izšķiroša, protams, ir paša sagatavotība. Ja esi pārliecināts par saviem spēkiem, ir gluži vienalga, kas ir blakus, pa kādu celiņu tu peldi un cik tālu redzi. Ja neesi pietiekami sagatavojies sacensībām, tad vainu var uzvelt ne tikai neizdevīgajam celiņam.

– Vai kādreiz esi sniedzies pie finiša sienas, taču izrādās, ka tā ir tālāk nekā gaidīji?

– Vairākkārt bijis, ka sienu redzu, taču nepaspēju līdz tai aizsniegties un zaudēju pieskāriena, plaukstas tiesu.

– Bieži esi diskvalificēts?

– Starptautiskās sacīkstēs ne reizi, toties Latvijas čempionātos gan. Tiesneši mani mīl vai arī mums īpaša tiesāšana. Pāris reižu diskvalificēja par pāragru startu. Latvijas čempionātā man šķita, ka nirstu atļauto attālumu, taču tiesneši uzskatīja, ka esmu pārkāpis šo noteikumu.

– Kurās distancēs startēsi pasaules čempionātā Melburnā?

– Simt un divsimt metros kraulā, kā arī tikpat garās distancēs delfīnā. Pirmajā dienā startēšu delfīnā, peldēšu viegli, lai izjustu sacensību atmosfēru, baseinu. Nākamajā dienā būs mana galvenā disciplīna. Pārējās divās startēšu tādēļ, ka sacīkstes notiek nedēļu un tik tālu jau nu nebraucu, lai pārējās dienas garlaikotos. Slaistīties atlikušajā laikā būtu liela nekaunība.

– Kā būs ar aklimatizēšanos, ņemot vērā, ka sacīkstes Melburnā notiks atklātā baseinā?

– Esmu bijis Kanādā un Ķīnā, taču Austrālijā – nekad. Kanādā nedēļas laikā pie visa pieradu, toties Ķīnā jutos pavisam nelāgi. Mans organisms vēl gulēja, kad vajadzēja jau peldēt ar pilnu jaudu. Tiklīdz nonācu kādā telpā, uzreiz aizmigu. Bet, kad tur bija nakts, biju mundrs un gulēt nemaz negribējās. Melburnā būs desmit dienu laika, lai aklimatizētos.

– Kā un kad tu atpūties no peldēšanas?

– Citreiz mēdz būt tā, ka ir tikai viena brīvdiena, tad īsti nezinu, ko sadarīt. Nekad nav tā, ka divas nedēļas neko nedaru. Nevaru vien sagaidīt, kad varēšu aizbraukt uz kalniem paslēpot. Tas ir priekam.

– Ja nebūtu nonācis peldēšanā, ar ko nodarbotos?

– Kad biju maziņš, izmēģināju gan džudo, gan vingrošanu. Sāku trenēties peldēšanā, man tā nepatika, muku prom, trenere zvanīja uz mājām, un mamma vai vectētiņš aiz rokas veda atpakaļ uz baseinu. Taču pienāca brīdis, kad sapratu – peldēšana ir manējā.

Māra JURŠEVICA