Olimpiskā spoku trase
Bija marta priekšpēdējās nedēļas nogale. Siguldas trase vēl strādāja ar pilnu sparu, un Martins Dukurs, kļuvis par seškārtēju pasaules čempionu, uz sezonas pēdējā ledus jau testēja skeletonu nākamajai ziemai. Beidzoties slēpošanas atvaļinājumam Dolomītu Alpos, kopā ar atjaunotās LOK pirmās emblēmas autoru un arhitektu Andri Vītolu nolēmām ziedot dienu, lai aplūkotu Siguldas konkurenti par tiesībām rīkot 2026. gada ziemas olimpisko spēļu sacensības bobslejā, skeletonā un kamaniņu sportā — Kortīnas d’Ampeco trasi, kurā pēdējās sacensības notikušas pirms 10 ziemām.
Braucot no Bolcāno puses, pēc 70 kilometriem pa dūšu šķebinošiem, bet izcili kvalitatīvi asfaltētiem serpentīniem pāri divām kalnu pārejām, plašā ielejā mums beidzot pretim nāca Dolomītu karaliene, kā Itālijas Alpos dēvē Kortīnu d’Ampeco, kurai gan ir tikai nedaudz vairāk par 6000 pastāvīgo pavalstnieku. Jāteic, ka sniega apmetnī tā izskatītos nesalīdzināmi košāk, bet šis tērps jau bija iekārts skapī līdz nākamajai sezonai. Augstāk nogāzēs gan baltā dārguma vēl bija pa pilnam, un tieši šajā nedēļā Kortīnas apkaimes teicami sagatavotajās trasēs risinājās Itālijas čempionāts kalnu slēpošanā. Iespējams, arī tāpēc dienas vidū pilsētiņas centrā nebija daudz ļaužu, kam pavaicāt, kur atrodas bobsleja trase, un arī daži uzrunātie neziņā tikai raustīja plecus. Trase bija nozudusi arī no digitālajām kartēm un nebija saskatāma interneta satelītu attēlos.
Nekas cits neatlika, kā vien zvanīt uz Cēsīm vienam no pirmajiem latviešiem, kas šajā trasē braucis — Jānim Ķipuram. Olimpiskā čempiona skaidrojums bija tikpat precīzs kā viņa komentāri bobsleja sacensību LTV7 tiešraidēs: “No baznīcas Kortīnas centrā ej pa labi uz leju līdz tiltam, dodies pāri upei un pēc tam pa krastmalu vēl kādu kilometru pa labi. Tur arī būs trases finiša vieta.” Mazliet kļūdījāmies, jo nelikās ticami, ka bobsleja trase varētu ietiekties blīvā ģimeņu māju apbūves kvartālā. Paņēmām kādu ielu augstāk un nonācām pie necila koka namiņa ar uzrakstu BOB BAR, kas liecināja, ka virziens tomēr ir pareizais. Galva nebija daudz jāgroza riņķī, lai stāvajā nogāzē starp lapeglēm pamanītu garu, šauru un seklu betona plāksnēm izliktu tranšeju. Ja tā būtu dziļāka, liktos, ka kāds aizmirsis tajā ielikt ūdens caurules, elektrības kabeļus vai komunikāciju vadus un to aizbērt ciet. Bet tā stāvēja vaļā, pat nedaudz virs zemes, un tās gals bija bieziem dēļiem aiznaglots. Tas bija kaut kas no bobsleja trases! Tālāk aiz bobbāra, saskatot vēl vienu tādu pašu tranšeju, kas zemāk ielocījās betona virāžā, sapratām, ka stāvam trases izskrējiena jeb bremzēšanas ceļa galā.
1944. GADA SPĒLES UN LEĢENDA PAR EUDŽENIO MONTI
Pa kādreiz grantētu, tagad sūnām apaugušu meža celiņu, pa kuru cieši blakus trasei acīmredzot uz startu vestas bobsleja kamanas, devāmies augšup ceļojumā telpā un laikā. Ar kamanām sportiskos nolūkos no kalna lejup šajā pusē braukts jau pirms Pirmā pasaules kara. Tāpat kā Siguldā. Pirmā reālā trase 1200 m garumā uzbūvēta 1923. gadā, kurā piecas ziemas vēlāk par medaļām bobslejā cīnījušies studentu spēļu jeb kā tagad teiktu — pasaules universiādes — dalībnieki.
Pašreizējo vietu un lielā mērā arī konfigurāciju trase ieguvusi 1936. gadā, kad tās pusotrs garuma kilometrs ielocīts 15 virāžās, un starta vietu no finiša Boites upes krastā šķīra 152 augstuma metri. Iespējams, to būvējot, jau tika domāts par 1944. gada ziemas olimpiskajām spēlēm. Tiesības tās rīkot Kortīna d’Ampeco ieguva pirms Otrā pasaules kara, kurš izjauca visu lietu miermīlīgo kārtību. 1937. gadā jaunajā trasē pirmo reizi tika izcīnītas pasaules čempionāta medaļas. Divas ziemas vēlāk šāda pat ranga sacensībās bojā gāja šveiciešu bobslejists Reto Kapadruts. Viņš bija pirmais, bet ne pēdējais Kortīnas betona un ledus renes upuris.
Pēc kara trase tika pagarināta līdz 1720 metriem un papildināta ar 16. virāžu. Tādā izskatā tā sagaidīja 1956. gada olimpiskās spēles un Itālijas bobslejistu triumfu. Lai arī divniekos olimpisko čempionu zeltu izcīnīja Lamberto Dallas Kostas ekipāža, daudz slavenāks kļuva Eudženio Monti, kura pilotētās kamanas abās disciplīnās finišēja sudraba pozīcijās. Tās arī Itālijai šajās spēlēs, kas risinājās septiņos sporta veidos, bija vienīgās medaļas.
Bet Monti, kas līdz piecdesmito gadu sākumam bija sekmīgs kalnu slēpotājs, savā bobslejista karjerā turpināja kāpt uz augšu, konsekventi izcīnot vienāda kaluma medaļas gan divniekos, gan četriniekos — vispirms divas bronzas 1964. gada spēlēs Insbrukā, pēc tam Grenoblē 40 gadu vecumā kļūstot par divkārtēju olimpisko čempionu. Jāpiebilst, ka 1960. gada spēlēs sacensības bobslejā izpalika, jo Skvovelijā, Kalifornijā, netika uzbūvēta trase. Tomēr arī ar sešām medaļām (pa divām bronzas, sudraba un zelta) pietika, lai Kortīnas nežēlīgo betona čūsku oficiāli nosauktu par Eudženio Monti olimpisko trasi. Vienlaikus itāļu superpilots bija kļuvis par deviņkārtēju pasaules čempionu.
KAD ČEMPIONI NEBIJA PARAUTI DEBESĪS
Kāpjot augstāk, lapegles pamazām nomainīja dižegles, kas arvien ciešāk ieskāva trasi, kurai daudzviet viegli varētu pat pārlēkt pāri. No šādas necieņas kautrīgi atturēja uz mietiem uzsistas nemizotu egļu kārtis, kas atgādināja aplokus Latvijas ganībās. Betona virāžas gar koku stumbriem slējās vēl itin gludas. Tikai nedaudz sala, sniega, ūdens un trase būtu braucama gluži kā tajos skaistajos laikos, kad čempioni vēl nebija parauti mārketinga debesīs, lai spīdētu kā ledainas un augstprātīgas zvaigznes, kad katrs skatītājs uzvarētājam varēja draudzīgi uzsist uz pleca un olimpisko spēļu arēnas no publikas nenorobežoja dzeloņdrāšu žogi, elektroniskas aizsardzības (arī spiegošanas) ierīces un vairāk vai mazāk maskētu ieroču tēmēkļi.
Šur tur trases malā bija manāmi apdrupušu dēļu vāki, kas sedza komunikāciju šahtas, kurās vīdēja pa kādai caurulei. Siguldas trases šefs un inženieris Dainis Dukurs, kas kā bobsleja treneris 1993. gadā Kortīnā Rodžeram Lodziņam palīdzēja kļūt par pasaules junioru vicečempionu, vēlāk paskaidroja, ka trasei ar amonjaka palīdzību saldēta tikai pamatne, ne borti, gar kuru betonu sitoties, kamanas šķīlušas dzirksteles kā smirģeļmašīnas.
Bet vēl 12 gadus iepriekš padomju bobsleja pirmajā sezonā Kortīnā ieradās Rolanda Upatnieka vadītā PSRS izlase. Lūk, ko par šiem notikumiem rakstīju grāmatā Latvijas bobsleja olimpiādes.
BĒRNU SPĒLE ĪGLSĀ UN ĪSTAIS BOBSLEJS
“1980. gada maijā viņi par bobsleju nezināja neko, bet jau pēc astoņiem mēnešiem piedalījās Eiropas un pasaules čempionātos. Turklāt ne tikai piedalījās, bet pasaules meistarsacīkstēs Jāņa Ķipura ekipāžas pat izcīnīja astoto vietu četriniekiem un dalītu devīto vietu divniekiem!
Jau Eiropas čempionātā Īglsā Upatnieka audzēkņu ekipāžas starta ieskrējienā bija ātrākās — Jānis Skrastiņš un Rihards Kotāns šajā posmā pat laboja trases rekordu, bet vai pēc katras virāžas, gar bortiem dauzoties, slīdēja arvien vairāk uz leju, finišā tomēr apstājoties otrā desmitnieka pirmajā pusē. (..) Mūsu bobslejistu pirmā sezona vēl nebija beigusies, bet viņi šajā pasaules elites sabiedrībā, kurā tolaik dominēja austrumvācieši, rietumvācieši un šveicieši, nebūt vairs nebija pēdējie. Pašapziņa jau ļāva izriezt krūtis un drošāk skatīties acīs konkurentiem. Bet… “Šī ir tikai bērnu spēle!” Īglsā, uzplājis pa plecu Ķipuram, plati smaidīja olimpiskais čempions Eriks Šērers no Šveices. “Īstais bobslejs būs nākošajā trasē…”
Nākamā bija tolaik pasaulē sarežģītākā, garākā un bīstamākā trase Itālijas Alpos — Kortīnā d’Ampeco, kur notika pasaules čempionāts. (..) Jānis Ķipurs vēl pēc 35 gadiem atceras pirmo treniņbraucienu šajā trasē. Tas noticis vakarā dzeltenīgā elektriskajā apgaismojumā, kas radījis mānīgu sajūtu, lielā ātrumā neļaujot virāžās precīzi novērtēt attālumu.
50 KRITIENI KORTĪNĀ D’AMPECO
Uz startu kāpuši kājām gar trasi uz augšu, lai palūkotu, kā citi brauc. Neko iedvesmojošu no šiem skatiem neesot guvuši. Ierasto slieču dārdoņu pavadījuši skaļi būkšķi, kamanām sitoties pret apmalēm. “Bliukš! — bobs gandrīz nones virāžas jumtiņu, blākš — ietriecas pretējā apmalē, priekša gandrīz pilnībā izjūk, kamanas apstājas, izmestas šķērsām nākamajā virāžā, trases strādnieki metas klāt un velk ārā kunkstošus vīrus, kas knapi spēj nostāvēt kājās…” stāsta Ķipurs. “Trase brīva, ejam tālāk. Augstāk dažas betona virāžas, kuru augšmalas nav ar ledu pilnībā nosegtas. Kāds pilots paņem par augstu, ar atsitēju aizķer betonu, un kamanām pakaļ pa trasi aizveļas dzirksteļu kūļi. Skats briesmīgs! Pēc pusstundas mums pašiem te jābrauc… Fiksi, fiksi rāpjamies augšup. Pie starta mājas ejam aiz stūra pačurāt, tur viss sniegs dzeltens, nav kur kāju nolikt. Ģērbtuvē nāves klusums, neviens nerunā, visi pārbijušies, ne tikai mēs. Sajūta uz starta kā pirms nošaušanas. Vienīgais mierinājums, ka trasē vairākās taisnēs bija iebērts sniegs un oficiāli atļauts bremzēt.” (..)
Tajā pasaules čempionātā divnieku un četrinieku sacensībās kopā ar treniņbraucieniem tika piedzīvoti vairāk nekā 50 kritieni. “Četri bija manējie,” atceras Ķipurs. “Tieši pirms mana brauciena četriniekā nositās amerikānis, tagad populārā televīzijas komentētāja, bet tolaik bobsleja stūmēja Džona Morgana brālis. Divniekos no četriem sacīkšu braucieniem nostiepos divos, tomēr izcīnīju devīto vietu, jo visas reizes kritu pašā pēdējā virāžā tieši pirms finiša, kuram cauri izšļūcu uz sāniem, pārāk daudz nezaudējot. Vaigi, kakls bija kā ar rupju smilšpapīru noberzti — bez ādas, pleci, gūžas apdauzīti zili. Finiša virāža, kurā ienesas ar pilnu ātrumu, bija nepārredzama. Brauc, brauc, brauc un neredzi izeju. Griezienā jātrāpa, kā tagad saviem audzēkņiem saku — pēc taiminga. Ieej virāžā un pie sevis skaiti, pēc cik tikšķiem jāgriež ārā. Ja par ātru vai par vēlu — būsi uz mutes.” (..)
“Pirmajā četrinieku treniņbraucienā apmetās Cimdiņa kamanas un uz nestuvēm nonāca Vanuška un Kotāns. No visas PSRS izlases daudzmaz veseli bija palikuši tikai trīs piloti, vēl Skrastiņš un Pridāns, kā arī mans stūmējs Šnepsts. Pirms otrā brauciena Upatnieks sapulcē katram stūmējam prasīja — tu vari braukt? Visi sasisti līki, stenēja, vaidēja un purināja nokārtās galvas, vienīgi Šnepsts, uz mani palūrējis, teica — ja Ķipurs brauks, tad es mēģināšu. Kādu citu pilota vietā viņš negribēja redzēt. Bet mēs arī jau trīs reizes bijām apgāzušies, tiesa, finišējot. Pārējie tik tālu nemaz nebija tikuši.” Tā radās unikāla ekipāža — Ķipurs/Skrastiņš/Pridāns/Šnepsts, kas vēl vienā treniņbraucienā finišēja uz sāniem, toties pasaules čempionātā noturējās uz slidām un izcīnīja astoto vietu.
Starp citu, amerikāņu bobslejists aizgāja bojā, krītot pēdējās virāžas izejā un ar galvu atsitoties pret finiša taisnes apmali. Sportisti par šo traģēdiju tobrīd neko nezināja. Nemitīgi kādu no trases veda uz slimnīcu… Maza pauzīte, un startē nākamais. Nākamā bija Ķipura ekipāža. Finišā vēl sārtojās asinis…”
NĀVE NE TIKAI KINO
Džeimss Morgans bija jau trešais Kortīnas trases upuris pasaules čempionātos. 1966. gadā šāda ranga sacensībās gāja bojā vācu bobslejists Tonijs Penspergers. Kādas drāmas piedzīvotas treniņos, par to statistika klusē. Zināms tikai, ka nedēļu pēc traģiskā 1981. gada pasaules čempionāta, uzņemot epizodes filmai Tikai tavās acīs par Džeimsa Bonda piedzīvojumiem, trasē dzīvību zaudēja arī kāds kaskadieris — bobslejists.
Šie notikumi mudināja ķerties pie rekonstrukcijas, un trase no augšdaļas tika saīsināta līdz tagadējiem izmēriem — 1350 metriem ar 13 virāžām, augstumu starpību — 120,45 m un vidējo kritumu — 9,3 grādi (maksimālais 15,9 grādi). Pilnā garuma Kortīnu vēl paguva izbaudīt arī mūsu pirmais olimpiskais medaļnieks Zintis Ekmanis.
Pēc Cīrulīšiem un Oberhofas viņam tā bija pirmā īstā Rietumu trase, kurā Ekmanis ieradās dažas dienas pēc tam, kad salīdzinoši vieglajā Īglsā bija gājis bojā Imants Karlsons. “1982. gada 16. janvārī,” Zintis joprojām atceras dienu, kad pirmo reizi ieraudzīja Kortīnas d’Ampeco trasi. “Tas bija Eiropas čempionāts, kura treniņbraucienos mans stūmējs Aleksandrovs tika tā apdauzīts, ka, lai mazinātu asinsizplūdumus, komandas ārsts no viņa ķermeņa izvilka astoņus kubus asiņu. Es jau nopriecājos, ka man nebūs vairāk jābrauc, kad delegācijas vadītājs priecīgs paziņoja: “Es panācu, ka tu būsi trases iebraucējs!” Tika atrasts viens daudzmaz vesels stūmējs no citas ekipāžas, kas aiz bailēm ar dažādiem plastmasas gabaliem nopakojās resnāks par amerikāņu futbolistu. Dīvainā kārtā man padevās teicams brauciens, bez neviena atsitiena, un stūmējs pēc finiša lepns brīnījās: “Nesaprotu, par ko te visi tā uztraucas!?”
Smagāko kritienu Kortīnā Ekmanis piedzīvojis jau pēc Sarajevas spēlēm, izmēģinot Rolanda Upatnieka kārtējo eksperimentālo četrinieku. Trases lejasdaļā, kad bobs nesās ar maksimālo ātrumu, atteica tā stūres mehānisms, un kamanas ietriecās slavenās Kristalo virāžas augšmalā tā, ka trīscollīgu dēli saskaldīja šķēpelēs. “Vēl piecus gadus tur bija redzams mans svaigais dēlis,” stāsta tagadējais LBSF ģenerālsekretārs. “Braucot ar četrinieku, centrbēdzes spiediens tur bija tik liels, ka piloti uz mirkli pat zaudēja samaņu.”
KAM SKANĒJA LATVIJAS HIMNA
Tomēr nekādā gadījumā nevar teikt, ka Kortīna d’Ampeco mums gādājusi tikai punus un ciešanas. Mēs kāpjam augšup gar trasi, kurā 1985. gada Pasaules kausa (PK) izcīņas posmā otrais finišēja Māra Poikāna/Ivara Bērzupa divnieks un kurā četrus gadus vēlāk par pasaules čempionāta bronzas laureātiem kļuva Jānis Ķipurs/Aldis Intlers, bet šāda ranga mačos debitēja Sandis Prūsis.
Kopš 1993. gada ziemas, kad PK posmā Prūša četrinieks finišēja ceturtais, bet Ekmaņa divnieks — piektais, Kortinā d’Ampeco regulāri plīvojis Latvijas karogs. Pirmo reizi augstāk par visiem pārējiem 2003. gadā, kad Sanda Prūša četrinieks uzvarēja PK posmā. Nākamajā ziemā Latvijas himnu zem Kortīnas lapeglēm divas reizes lika atskaņot Jānis Miņins, kas pasaules junioru čempionāta bija nepārspējams gan divnieku, gan četrinieku konkurencē.
Eudženio Monti olimpiskajā trasē braukuši gandrīz visi Latvijas bobslejisti, Oskaru Melbārdi (tiesa gan, kā stūmēju) ieskaitot, un Oskaru Ķibermani kopā ar viņa vienaudžiem izņemot. Visvairāk šķiet — Sandis Prūsis, kurš ne reizi vien kāpis uz Kortīnas pjedestāla, 2000. gadā kopā ar Mārci Ruli, Matīsu Zacmani un Jāni Ozolu arī pēc Eiropas čempionāta sudraba medaļām. “Tai trasei bija īpaša aura,” tagadējā Latvijas izlases galvenā trenera Sanda Prūša atmiņās jūtams vīrišķīgs sentiments. “Ja mācēji braukt, tad pēc finiša juties patiesi gandarīts. Bet, ja nemācēji, tad tās bija šausmas.”
Pēdējās sacensības Kortīnā d’Ampeco notika 2008. gada janvārī, kad PK posmā Jāņa Miņina četrinieks finišēja septītais un sacensībās piedalījās arī mūsu dāmas — Aiva Aparjode un Janika Dzeguze. 10 dienas vēlāk galīgo punktu ar trešo vietu Eiropas kausa izcīņas posmā divniekiem pielika Mihails Arhipovs/Pāvels Tulubjevs. Nākamajā sezonā šī leģendārā trase uz starptautisku sacensību rīkošanu vairs nepretendēja.
MŪŽĪBAS SŪNĀS UN TRADĪCIJU SIRDĪ
Nu jau vienpadsmito gadu te viss acīmredzami grimst mūžības sūnās. Šur tur staba galā vēl karājas pa lampai, bet nekāda cerību gaisma no tās nespīd. Sarūsējušos rokturos ieķerties piedāvā betonēts starta plaukts kamaniņu braucējiem, kuri gan nekad šajā trasē pasaules ranga mačos nav sacentušies. Bet skeletonisti te pēdējo reizi cīnījās tad, kad šis sports Latvijā vēl nebija dzimis — pirms vairāk nekā ceturtdaļgadsimta.
Īpaši nožēlojama izskatās starta vieta, kuras vienīgie infrastruktūras objekti ir kāds aizslēgts šķūnītis un milzīga cisterna, uz kuras rakstīts Wasser, tātad ūdens. Zem starta platformas kopā ar daudziem lūžņiem apbedītas arī vairākas itāļu bobsleja kamanas. Vismaz ar vienām no tām, pēc uzlīmes spriežot, tēmēts uz 2006. gada spēlēm tepat Turīnā jeb precīzāk Čezānas trasē, kas atrodas Itālijas Alpu pretējā — rietumu — pusē pie Francijas robežas.
Trases lejasdaļā drāšu žogs sargā vēl kādu necilu ēku, kurā, pēc brīdinošajām zīmēm spriežot, varētu atrasties saldēšanas iekārtas. Pašās beigās manāms arī kaut kas dzīvs un moderns. Stilīgs tiltiņš pāri trasei ved uz Kortīnas tenisa klubu, kura korti izbūvēti pēdējās lielās virāžas iekšpusē. Piekalnē uz tiem noraugās eleganta stikla administratīvā ēka, kurai ar trasi un bobsleju nav nekāda sakara.
Bet… “Bobslejs ir Kortīnas sporta tradīciju sirdī,” Milānas un Kortīnas oficiālajos olimpiskās prezentācijas materiālos apgalvo Kortīnas mērs. “Mēs gribam atjaunot trasi, kuru sacensībām un treniņiem varēs izmantot arī kamaniņu braucēji.” Veneto reģions šajā pasākumā esot gatavs ieguldīt 47 miljonus eiro. Par atjaunošanu gan grūti runāt. Drīzāk par nojaukšanu un kārtējās jaunas trases celtniecību. Bet, vai tas atbilstoši mūsdienu prasībām šajā vietā vispār iespējams?
Aprīļa pirmajās dienās ar Kortīnas d’Ampeco trasi kā iespējamo olimpisko sacensību norises vietu iepazinās SOK komisija, kurai sešu olimpisko spēļu medaļnieks kamaniņu sportā Armīns Cēgelers sūrojās, ka itāļiem neesot nevienas savas trases un trenēties jābraucot uz Īglsu Austrijā. Kas gan viņiem liedza saglabāt 2006. gada Turīnas spēlēm uzbūvēto moderno trasi Čezānā, kurā, starp citu, Cēgelers otro reizi pēc kārtas kļuva par olimpisko čempionu un kas ir slēgta jau gandrīz tikpat ilgi kā Kortīnas vēsturiskā, zemē ieraktā betona čūska?!
Siguldas trasi šāda SOK komisija neapmeklēs, jo par to pēc kārtējiem aizvadītās sezonas PK posma mačiem savu pozitīvo atzinumu sniedza abas pareizā izvēlē visieinteresētākās starptautiskās organizācijas — bobsleja un skeletona, kā arī kamaniņu sporta federācijas, kurām par Kortīnu d’Ampeco nebija ko teikt ne vārda. Jo trase taču neeksistē. Tikai atmiņas.
