Vieglatlētika
Kāpēc Valentīna nenomira aiz laimes
“Domāju, ja pārlēkšu divus metrus, iekritīšu mīkstajā augstlēkšanas bedrē, aizvēršu acis un aiz laimes nomiršu...” Tā kādreiz teica Valentīna Gotovska, kura jau trīsdesmit gadus ir Latvijas rekordiste augstlēkšanā. Labi gan, ka viņas rekords ir vien 1,97 metri, jo Valentīna varēja kļūt par četrkārtēju olimpieti (augstākā — 13. — vieta augstlēkšanā 2000. gada spēlēs Sidnejā), startēt daudzos pasaules čempionātos (labākais sniegums — 5. vieta tāllēkšanā 2001. gadā), vairākas reizes uzvarēt Eiropas kausa izcīņā, 34 (!) reizes kļūt par Latvijas čempioni 60 m, 100 m skrējienos, augstlēkšanā, tāllēkšanā un septiņcīņā, 10 gadus būt Latvijas rekordiste tāllēkšanā (6,91 m).
Jeļena — Ievas māte
Gandrīz 20 gadus modernās pieccīņas pasaulē viņa bija pazīstama kā Jeļena Rubļevska, kopš 2004. gada — olimpiskā vicečempione. Tagad viņa stādās priekšā kā Jeļena Maļuka, lai gan ar milzīgu iekšējo eksplozivitāti apveltītās, bet ārēji mierīgās dāmas ģimenes stāvoklis nav mainījies ne par milimetru.
Jauna dzīve dzimtajās mājās
Trīs olimpisko spēļu dalībnieks Modris Liepiņš pēc soļotāja karjeras pabeigšanas jau vairāk nekā desmit gadus vada Tukuma ledus halli un darbojas pilsētas politiskajā dzīvē. Šķiet, jo tālākā pagātnē paliek Lielā ciemnieka izcīnītā 9. vieta Sidnejas olimpiskajās spēlēs, sasniegumi Eiropas un pasaules čempionātos, jo vairāk Modri pievelk nu jau ierastā ledus sporta dzīve. Ne gluži! Latvijas Slidošanas asociācijas valdes loceklis iecienītos soļošanas apavus tur auto bagāžniekā, jo ikdienā tie lieti noder — ne tikai startiem veterānu mačos, bet arī lai nodotu papēža pirkstgala meistara uzkrātās zināšanas Smārdes un Lielā ciema jaunākajiem iedzīvotājiem.
Mierīgs kā pitons
Viktora Lāča dzīves kaislība
Vecāka un veselāka — vai nav skaisti?
Miltu maisus desmitcīņā neved
- 1
- 2