Agnese Zīmele

Ziemeļmeksikas vidienē, gandrīz divus kilometrus dziļā Vara kanjona ēnā, mīt kāda indiāņu cilts, kas paši sevi dēvē par rarámuri jeb “tiem, kas skrien ātri”. Un ne velti. Gana noslēgtie un savā dzīvesveidā pavisam vienkāršie meksikāņi nereti tiek saukti par pasaulē labākajiem gargabalniekiem, kuri vēsu prātu var noskriet simtiem jūdžu un finišēt ar smaidu uz lūpām. Baskājaini, bez ogļhidrātu želeju piepildītas mugursomas plecos un garām treniņstundām aiz muguras. Kas ir rarámuri spēka un enerģijas pamatā un ko mēs varam no viņiem mācīties?

Vien pāris nedēļas, un klāt atkal janvāris, kas jau vairākus gadus ir plaši zināms kā vegānisma jeb augu valsts uztura izmēģinājuma mēnesis. Ētiski un ekoloģiski apsvērumi, pilnvērtīga enerģija un arī veselības stiprināšana — ir dažādi iemesli, kāpēc arvien vairāk cilvēku, tostarp profesionālu sportistu, nolemj atteikties no dzīvnieku izcelsmes produktiem savā ēdienkartē. Kā veģetārs vai vegānisks uzturs sader ar liela apjoma fizisko slodzi, kam šādā gadījumā ir jāpievērš īpaša uzmanība un vai gaļas neēšana tiešām var palīdzēt sasniegt jaunas spēka un rezultātu virsotnes?

Nebūs par skaļu teikts, ka tauki pāri laikiem un tautām uzskatīti par visu uzturvielu melno avi. Varbūt tikai Arktikas iedzīvotāji tos tur kaut cik cieņā, bet visi pārējie, īpaši no zila gaisa nokritušie veselīga dzīvesveida entuziasti, kas grib atbrīvoties no liekā svara tagad un tūlīt, taukus lielākoties nozākā un dēvē par visa ļaunuma sakni. Vai tiešām tauku daudzums uzturā būtu jāsamazina, lai izvairītos no dažādām veselības likstām, un kāpēc tie tomēr ir svarīgi sportistiem, jo sevišķi izturībniekiem?

Vitamīni un minerālvielas sportistam, no vienas puses, nedod nekādu labumu — ne tie sniedz ogļhidrātu enerģiju intensīvam darbam, ne mitrumu, kad ūdens iekšējo resursu sāk pietrūkt. Tomēr bez šīm barības vielām nevar iztikt. Lai gan pavisam sīkas, tās, uzņemtas pietiekamā daudzumā, nodrošina optimālu organisma veiktspēju, bet, kad to trūkst, ķermenis sāk buksēt. Kurām mikrouzturvielām sportistiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība un kur tās rast it sevišķi tagad — rudens periodā?

Olbaltums, proteīns, olbaltumvielas, arī OBV — ir daudz variantu, kā apzīmēt uzturvielu, kuras patēriņš, šķiet, raisījis visskaļākās diskusijas un kas visbiežāk saistās ar acij tīkamu muskuļu reljefu. Tomēr olbaltumvielu nozīme ar to vien neaprobežojas. Cik daudz un kad tās jāuzņem, lai treniņdarbs atspoguļotos kā sniegumā, tā izskatā, un vai paaugstināta fiziskā slodze uzreiz nozīmē arī nepieciešamību lietot proteīna pulveri?

Banāni, auzu pārslas, pupiņas un kartupeļi, tāpat arī šokolāde un apelsīni — tos visus vieno augsts ogļhidrātu — mūsu galvenā enerģijas devēja — saturs, taču katrs produkts lietojams savā laikā un vietā. Kā izdarīt pareizo izvēli un kurā brīdī ogļhidrātiem labāk teikt nē vai — tieši otrādi — tos uzņemt vairumā, lai pietiek spēka pēdējiem metriem, bet arī uz vēdera neuzkrājas nekas lieks?