Guntis Keisels

“Esam kā puķe tumsā, kas savā nodabā augusi, līdz uzplaucis zieds,” tik poētiski 28 gadus vecais Reno Silavs raksturo savas idejas straujo izaugsmi no divu draugu sarunas līdz inovatīvai drošības sistēmai pasaulē prestižākajā daudzdienu velobraucienā Tour de France. Pagājušajā vasarā Latvija sekoja līdzi riteņbraucēja Toma Skujiņa gaitām 3365 km garās distances līkločos, pat nenojaušot, ka patiesībā pilnvērtīgs tūres dalībnieks ir vēl viens latvietis. “Reizēm pats brīnos, ka mums viss līdz šim gājis kā pa diedziņu.”

“2019. gads bija bagāts gan ar notikumiem, gan lielām cerībām. Daļa piepildījās, taču neslēpšu, gaidīts un cerēts tika vairāk. Kādos aspektos neesam strādājuši pietiekami labi, lai nopelnītu veiksmi un — pats galvenais — kas jādara, lai kļūdas neatkārtotu, tie ir svarīgi jautājumi, uz kuriem pareizas atbildes vajadzīgas, lai virzītos tālāk,” Latvijas Basketbola savienības prezidents Valdis Voins tradicionālo pārskata ziņojumu gadskārtējā LBS biedru sapulcē centās ieturēt konstruktīvi piezemētā toņkārtā. Tādā pašā noskaņā basketbolisti jau astoto reizi sadalīja Kedas — gada balvas basketbolā, laureātus nosakot 12 nominācijās.

“Pirmais uzdevums — tikt galā ar savu spēli un parādīt laukumā iespējami labāko sniegumu. Mērķis ir skaidrs un nepārprotams — kvalificēties Eiropas čempionāta finālturnīram,” Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības galvenais treneris Mārtiņš Gulbis oktobra vidū iezīmēja tuvāko divu sezonu izaicinājumus un nosauca basketbolistes, kurām ar tiem vajadzēs tikt galā pirmajā spēļu posmā novembra vidū.

Jo augstāka virsotne, jo zemāka ieleja. 2018. gada vasara Latvijas jaunatnes basketbolā palikusi atmiņā ar emocionālo U-18 izlases sudrabu Eiropas čempionātā Rīgā, vēl četrām komandām pasaules un Eiropas labāko desmitniekā un godu būt vienīgajai valstij no Urāliem līdz Atlantijas okeānam, kuras jaunieši izcīnījuši tiesības 2019. gada vasarā startēt abās junioru Pasaules kausa izcīņās un visu sešu Eiropas čempionātu virslīgās (to nespēja ne Spānija, ne Francija, ne Serbija, ne Lietuva!). 2019. gada vasaras bilance ir krietni skarbāka — četrām puišu izlasēm viena uzvara 24 oficiālās spēlēs, zaudēta vieta Eiropas A divīzijā U-18 un U-20 grupās (U-16 turnīrs žurnāla drukāšanas brīdī vēl nebija beidzies). Meitenēm tabulās klājas mazliet labāk, taču augstāk par 7. vietu (U-18) nav tikusi neviena izlase. Objektīviem apstākļiem izskaidrojama nejaušība vai likumsakarīgas krīzes pazīme?

2019. gada Eiropas sieviešu čempionāta priekšvakarā 16 valstu labākajām basketbolistēm par sapņu tērpu kļuvis kimono, bet līdzjutēji uz veiksmi paceļ glāzīti sakē — 38 spēlēm Rīgā, kā arī trijās Serbijas pilsētās būs olimpiska vērtība. Ceļa mērķis — Tokyo 2020.

“Pacelsim glāzes par to, ka, braucot ciemos, vairs nav stundām jānīkst uz robežas un jādomā, kā mainīt litus, latus vai kronas,” šo tostu pirmo reizi dzirdēju nevis aizvakar, bet gan tālajā 1980. gadā, trīs Baltijas republiku studentu saietā. Toreiz visiem ap garo galdu sēdošajiem maciņos čaukstēja padomju rubļi, un pats teicējs vēl nenojauta, ka pēc nieka deviņiem gadiem no centīga komjaunatnes funkcionāra kļūs par Maskavas varu noraidošu nacionālkomunistu, pieliekot roku sarkanās impērijas sabrukumam. Un tālaika divdesmitgadniekiem ne sapņos nerādījās, ka 34 gadus vēlāk tosts iegūs pavisam citu kontekstu un koka rubļu vietā baltiešus apvienos eiro. Vārdu sakot — laiki mainās, bet kaimiņu būšana paliek. Arī sportā, īpaši basketbolā, kur mēs viens bez otra esam kā putni bez spārniem. Jau teju 100 gadus.