Dainis Caune
Sajūtu cilvēks
Ziemas olimpisko medaļu spozmē daudziem aizmirsies un jaunā paaudze droši vien pat nezina, ka savulaik par sevi lika runāt ātrslidotāja Ilonda Lūse (dzimusi 1972. gada 11. jūlijā), kurai olimpiskie starti izdevās trīs spēlēs pēc kārtas — 1994. gadā Lillehammerē, 1998. gadā Nagano un 2002. gadā Soltleiksitijā. Kaut arī 25. vieta bija augstākā, ilglaicīgā stabilitāte vien ir uzteicama. Tāpat Ilonda startēja četros pasaules čempionātos un sešos Eiropas čempionātos. Viņai pieder visi seši Latvijas rekordi, kurus tuvākajā nākotnē neviens nepārspēs, jo, izņemot Haraldu Silovu, Latvijā citu ātrslidotāju vairs nav.
Pa ceļu, ne grāvmalām
Uzslavējot Latviju kā sešpadsmito medaļām bagātāko valsti III Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs, Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis izsakās arī kritiski gan par attieksmi pret spēlēm un to rīkošanu, gan par olimpiskās kustības nākotni kopumā.
Dzīve uz sliecēm
Pirms četrām ziemām Lillehammerē Kristers Aparjods kļuva par II Jaunatnes ziemas olimpisko spēļu čempionu. Lielajās spēlēs Phjončhanā, savos nepilnos divdesmit gados būdams mūsu jaunākais kamaniņu braucējs, viņš arī bija labākais, izcīnot 11. vietu. Pērnziem, finišējot trešais, Kristers Latvijai izcīnīja pirmo medaļu Eiropas čempionātos, bet U-23 konkurencē kļuva par pasaules vicečempionu. Nule atgriezies no Lillehammeres ar Eiropas U-23 čempiona titulu, Kristers Aparjods atklāj dažus noslēpumus, kā patiesībā rit dzīve ārēji tik vienkāršajā kamaniņu sportā.
Kāds zelts mirdz spožāk
Pasaules kamaniņu sportā Latvija ir otra straujāk augošā nācija aiz augstās modes nama — Vācijas. III Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Sanktmoricas trasē visus piecus medaļu komplektus sadalīja četru valstu sportisti. Trīs zeltus, divus sudrabus un vienu bronzu izcīnīja vācieši. Pa vienai zelta un sudraba, kā arī pa divām bronzas medaļām ieguva Latvijas un Krievijas sportisti. Vienu reizi apbalvošanas ceremonijā mastā tika pacelts Kanādas karogs. Latvijas kamaniņu braucēji titulus guvuši visās trijās spēlēs pēc kārtas. Pirmajās to spēja Ulla Zirne (bronza) un Riks Kristens Rozītis (sudrabs), otrajās par čempionu kļuva Kristers Aparjods. Viņi visi tagad ir Latvijas pieaugušo izlases dalībnieki.
Lūša zīmē. Un ne tikai
Sporta grāmatniecībā šogad jaušama izcilā šķēpmetēja Jāņa Lūša zīme. Bet ir arī citiem varoņiem un tēmām veltīti aizraujoši un pat pārsteidzoši oriģināli izdevumi.
Viens par sešiem
Ja vēlaties, lai es jums dabūju naudu, tad nebalsojiet par mani. Ja, pretendējot uz Latvijas Slēpošanas federācijas prezidenta amatu, pirms gadiem divdesmit kāds savā prezentācijas runā būtu deklarējis šādu tēzi, viņu izsvilptu bez žēlastības. 36 gadus jauno Dināru Doršu ievēlēja vienbalsīgi.
Iedvesmas avots mākslai
“Sportu vajag tulkot kā avotu un iedvesmu mākslai.. Par mūsu devīzi jākļūst — pārspēt sevi fiziskā un intelektuālā attieksmē,” ap 1906. gadu rakstīja mūsdienu olimpiskās kustības pamatlicējs, franču vēsturnieks, pedagogs un sabiedriskais darbinieks Pjērs de Kubertēns. Šīs idejas dzīvotspēju viņš pats spoži apliecināja 1912. gada spēlēs Stokholmā, kurās izcīnīja olimpisko zelta medaļu. Ar tādu tika apbalvoti arī literārā konkursa uzvarētājas Odas sportam autori Žoržs Gorods un Martins Ešbahs, kas vēlāk izrādījās Kubertēna pseidonīmi.
