Kristaps Zaļkalns

Lai gan iespējamais ceļazīmju sadalījums 2020. gada pasaules florbola čempionātam, kas decembrī notiks Helsinkos, bija viegli prognozējams jau pirms kvalifikācijas turnīra Liepājā, Latvijas vīriešu florbola izlases un Somijas kluba Koovee galvenais treneris Arto Rīhimeki no valstsvienības tik un tā spēja izspiest maksimumu, ar stabili dominējošu sniegumu izlasi aizvedot līdz mērķim. Rīhimeki pats ir Somijas čempions trīs dažādos sporta veidos, un viņam bija visas izredzes kļūt par profesionālu hokejistu. Milzīgu iespaidu uz Arto karjeru atstāja tēvs, kurš ir Tamperē mīlēts jauniešu treneris. Un nu šis mantojums jaunā kvalitātē ieplūst arī Latvijas florbola apritē.

Pludmales volejbola treneris Genādijs Samoilovs šogad papildināja savu sasniegumu sarkano stūrīti, negaidīti līdz Eiropas čempionu titulam un Tokijas olimpiskajai ceļazīmei aizvedot gados jaunās Tīnu Graudiņu un Anastasiju Kravčenoku. Kad Genādijs pats spēlēja, partneri viņu nodēvēja par smilšu lauvu, taču tagad šo iesauku mantojis paša izskolotais dēls Aleksandrs Samoilovs.

HS Rīga un Latvijas U-18 junioru hokeja izlases galvenais treneris Oļegs Sorokins un viņa  treneru komanda ir piemērs tam, ka ne tikai spēlētāji, bet arī treneri ar milzīgu darbu var sasniegt vairāk sportā, nekā šķietami iespējams.

Kādreiz pats dēvēts par rekordu mašīnu, tagad — jau 30 gadus viņš veido citus rekordistus. Tas ir svarcelšanas treneris Eduards Andruškevičs, kurš aizvien ar nevīstošu darba sparu, kompetenci un juveliera precizitāti kā lietaskokus no vienkāršiem puikām un meitenēm izkopj jaunus čempionus. “Viņš ir vecis zvērs. Reti kurš var izturēt tādu darba slodzi, bet viņš vienkārši strādā,” Andruškeviču raksturo viņa talantīgākais audzēknis, olimpiskais medaļnieks Viktors Ščerbatihs.