Vieglatlētika

Šogad 27. septembrī septiņos no rīta Akropolē 37. reizi tika dots starts 246 km garajam skrējienam no Atēnām uz Spartu, distancei, kuru 490. gadā pirms mūsu ēras veica skrējējs Feidipīds, lai lūgtu spartiešu militāro palīdzību atēniešu aizsardzībai pret persiešiem. Feidipīds šo distanci veica 36 stundās, laikā, kāds arī šobrīd tiek atvēlēts spartatlona veikšanai. Pēc tam grieķu atlēts un karavīrs ar uzvaras vēsti noskrēja 40 kilometrus no Maratonas līdz Atēnām, finišā zaudējot dzīvību un radot pamatu idejai par mūsdienu maratonskrējieniem. Feidipīda gandrīz sešreiz garākajā distancē šogad startēja 377 dalībnieki no 49 valstīm, starp kuriem bija 64 daiļā dzimuma pārstāves, viņu vidū arī mūsu tautiete Sigita Vāce. Cīņu ar kilometriem un karstajiem laikapstākļiem šogad zaudēja 180 dalībnieki, bet Sigita ceļā pavadīja 34 stundas 54 minūtes un 30 sekundes, pie karaļa Leonīda statujas finišējot kā 24. ātrākā sieviete. Pavisam mērķi sasniedza 39 dāmas.

Kad pavasarī izraisījās nepatikšanas ar Latvija Vieglatlētikas savienības (LVS) prezidentes Inetas Radēvičas pozitīvo dopinga provi Londonas olimpiskajās spēlēs un Ineta godprātīgi atkāpās no sava amata, vieglatlētikas saime uzrunāja vienīgo LVS Goda prezidentu (kopš 2001. gada) Arni Lagzdiņu. Pēc nelielām pārdomām pieredzējušais finansists, bijušais desmitcīņnieks un sporta skolotājs, atjaunotā LOK otrais izpilddirektors, kurš deviņdesmitajos gados divus sasaukumus jau bija vadījis LVS, šo priekšlikumu pieņēma. Ar piebildi — uz diviem gadiem, līdz nākamajām kārtējām vēlēšanām. 27. martā LVS kongresā Arnis Lagzdiņš guva pārliecinošu atbalstu (60 delegāti balsoja par, divi — atturējās).

Dmitrijs Serjogins 2019. gada pasaules vieglatlētikas čempionātā Dohā skarbajos maratona distances apstākļos apliecināja, ka ir ne tikai viens no Latvijas labākajiem skrējējiem, bet arī viens no labākajiem vieglatlētiem. Vai 26 gadus vecais rīdzinieks var skriet vēl ātrāk, un kādas ir Serjogina potenciāla robežas?

Modernā pieccīņa ir viens no tiem septiņiem vasaras sporta veidiem (vēl vieglatlētika, smaiļošana un kanoe airēšana, šaušana, svarcelšana, riteņbraukšana un peldēšana), kuros jauno laiku Latvija bijusi pārstāvēta visās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas, savu apogeju sasniedzot 2004. gadā Atēnās, kur Jeļena Rubļevska (tagad — Maļuka) izcīnīja olimpisko sudraba medaļu, bet Deniss Čerkovskis finišēja ceturtais. Šīs tradīcijas saglabāšanai atlikusi pēdējā kauja, kurā jāšauj īsām un ļoti precīzām kārtām.

Gandrīz 20 gadus modernās pieccīņas pasaulē viņa bija pazīstama kā Jeļena Rubļevska, kopš 2004. gada — olimpiskā vicečempione. Tagad viņa stādās priekšā kā Jeļena Maļuka, lai gan ar milzīgu iekšējo eksplozivitāti apveltītās, bet ārēji mierīgās dāmas ģimenes stāvoklis nav mainījies ne par milimetru.

Latvijas šķēpmešanas vēsture nav iedomājama bez spožajiem treneres Valentīnas Eidukas ierakstiem, kam punkts vēl nav pielikts. Arī tagad, neraugoties uz visnotaļ cienījamo gadu skaitu (82), vismaz divi viņas audzēkņi tēmē uz olimpiskajām spēlēm. Trenere gan šobrīd strādā pusslodzi, jo viņas aprūpē ir tikai Anete Kociņa, Patriks Gailums un pavisam jaunais Matīss Velps. Viņi ļoti grib nokļūt tur, kur reiz olimpisko vicečempionu spozme apmirdzēja Vadimu Vasiļevski (2004) un Aināru Kovalu (2008).